Manā mājā rozes zied...

Iepriekšējo ziņu rakstot, gribēju dziedāt par rozēm, jo beidzot esmu pabeigusi savu spilvenu, kuru uzsāku adīt jau februārī... Toreiz doma bij par sniega bumbu vai sniega rozi, tagad sanāca tāds pavasarīgi balts spilvens... 

Manā dārzā ziedi zied...

Vakar beidzot varēju pastaigāt savā dārzā. Šogad esmu slinka dārzniece, jo vienmēr ap šo laiku man kaut kas jau ir iesēts, izdīdzis un vienmēr ir jauni dārza projekti, bet - sev par attaisnojumu varu teikt, ka citus gadus man nav bijuši tik brīnišķīgi kucēni....  

Tad,nu, vakar, kopā ar suņiem apskatijām puķes. Pēc šīs apskates dažas puķes vēl palika dārzā, bet citas - suņuku vēderos.... ceru, ka man dārzā nav indīgu augu... un ko man darīt, lai sagaidītu arī tulpju ziedus? Baidos, ka tos nograuzīs ātrāk, nekā tie spēs uzziedēt..... Bet tulpes man būs dikti skaistas.... !!!

 

Ar gaismas spēlēm sanāca forša bilde. Man ļoti patīk! 

Vairs nezied - bija garšīgas.... 

Pat nezinu, kur šis skaistums uzradies... 

Viel Glück , Viel Spaß ... Auf Wiedersehen, meine liebe - Dolly und Pirates!

Sie werden nach Deutschland zu gehen ...


Dollija un Pirāts dodas tautās! Ceļš viņiem tāls - Vācija, tāpēc manis šūtie spilventiņi noteikti noderēs.... Ja vien līdz Vācijai nebūs jau drisku driskās samīlēti, jo suņukiem audums ļoti patīk. Vakar, fotosesijā, nevarēju vien noganīt spilvenplēsējus, bija jāsagaida suņu miegs un tikai tad varēju safotografēt savus mīlulīšus. 


Kad suņuki bija projām, naktī, savā spilvenā notrausu arī pa kādai asarai, jo šķirties no viņiem ir grūti. Tomēr zinu arī to, ka jaunie saimnieki ir izcili, mīļi un jauki. 


P.S.Ja godīgi jāsaka, tad grūti ir ar 4 suņiem, bet grūti ir arī bez tiem.... 

Lai jums dzīvē daudz, daudz mīlestības Pirāt un Dollija, kura turpmāk būs Polly!!! 

Bēbis

Niekojoties starp darbu, māju un suņiem.... 

Šodien klausos

 Atcerējos savus elkus pusaudžu gados. 

DK "Leļļu māja" 2. daļa

Mana māja ir gatava. Paspēju to pagatavot uz ciemiņu atbraukšanu. Protams, ir dažas pārdomas un idejas, kā to visu darīšu citādāk nākamajā reizē. 1. Noteikti neņemšu tik biezu audumu - džinsa audumu, jo šujot deļās kopā, pirksti sāpēja. 2. Nešūšu 2 detaļas jau sākumā kopā, bet katru atsevišķi pildīšu ar polsterējumu. 3. Polsterējumam nākamajā reizē mēģināšu izmantot kaut ko citu - ne kartonu. 4. Noteikti veidošu vaļēju logu un 5. mēģināšu iešūt atveramajā daļā rāvējslēdzēju. 

Mājas aizvēršanu nodrošināju ar pogām, kuras kopā satur gumija. 

Dārzā visas zemenes un lapiņas var noņemt un pielikt kaut ko citu. 

Siena, logi, kurus noformēs pašas mājas saimnieces. Vieta fantāzijai. 

Skaisti rozā... 

Laimīgās mājas īpašnieces, kuras jau kaļ plānus kā lelles šajā mājā dzīvos, ko darīs, ko aicinās ciemos. 

Man ir liels lepnums par savu pirmo māju. 

101 raiba diena

Mana ikdiena... Galvenajā lomā - Skrapijs.


Skrapija dienas! 

Palīdzēšu saimniecei sakopt māju. 

Nē, labāk pagaršošu slotu. 

Parasti viņai vajag to liekšķeri... 

Piekusu, iepozēšu!!! Neko nesaka, ka es dīvānā, iepozēšu vēl... 

Var jau arī uz spilvena pozēt. 

Buča mammai

Jāpaēd

Pagaršošu mammas ķepu... 

Salīgsim mieru... 

Dzīve ir forša. 

Tomēr mēģināšu pa kluso ielīst dīvānā... 

DK Leļļu māja. 2. daļa

Vakar suņi pamodās kā viemēr 5.30, paēda un kā par brīnumu aizgāja gulēt.... Man radās iedvesma. 1. Ļoti labi ir tie kopdarbošanās projekti, jo tie motivē - negribas palikt visslinkākajam, gribas paspēt visu kopā ar citiem. 2. Man beidzot ir mērķis, kam dāvināšu savu leļļu māju, bet, lai to realizētu, ir jārukā ne pa jokam, jo ciemiņi būs klāt jau rīt...!!! Tāpēc vakar laikam suņi juta, ka man vajag vairāk brīva laika - uzvedās prātīgi, un es daudz ko jau paspēju izdarīt pie savas mājas. Protams, kā jau pirmajā reizē, pieļāvu dažas kļūdas, dažreiz nācās pasēdēt un padomāt ko un kā darīt, bet šobrīd esmu te...

Malas vēl bija nesašūtas, bet process top! 

Detaļas uz to brīdi gan tika vienkārši sastutētas kopā.... 

Izgriezu pilnīgi citas auduma detaļas, jo iedvesma lika tā darīt... Šodien jāšuj tālāk. Taisnība ir Daigai, ka process ievelk, tagad jau gribas ātrāk un ātrāk redzēt gala rezultātu....
P.S.  Mīļie suņi, uzvedaties prātīgi šodien! 

Mans sapņu darbs

Šodien, strādājot pie jaunā žurnāla numuru, izlasīju materiālā, ko veidoja mana mīļā kolēģīte Sandra ( cita Sandra) viedus vārdus: "Varbūt šajā burvīgajā dienā pienācis īstais laiks novilkt treknu svītru starp savu un citu cilvēku dzīvi? Palaid vaļā savas domas, kas grib riņķot ap citiem! Ar visu sirdi un dvēseli pievērsies sev un atrodi prieku tajā, kas notiek! Tas tevi iedvesmos, spēcinās un priecēs." ( žurnāls "Avene nr. 10, kurš vēl tikai top).
Vakar, veldzējoties atmiņās par savu ceļojumu uz Turciju, sapratu un pati sev beidzot noformulēju savu sapņu darbu!!!  Palaidu to domu visumā, varbūt tomēr sapņi piepildās!!!
Mans sapņu darbs: es reizi mēnesī dodos uz kādu svešu zemi, lai izzinātu lietas, kuras mani interesē: rokdarbi, sievietes dzīve, sievietes izjūtas un bērnu dzīve - skolā, ārpus tās! Gribu ceļot arī tepat Latvijas ārēs un iepazīt cilvēkus man līdzās!!!  Par to arī rakstītu žurnālam, avīzei, interneta portālam vai grāmatā!!! Es varētu savā jaunajā darbā izskatīties šādi:

Vai šādi: 

Ak, kā es gribu ceļot, iepazīties ar cilvēkiem, izjust viņu dzīves, saprast lietas un notikumus, kuri viņiem patīk, nepatīk!!! 

Gribi ceļot? Piesakies - grundtvig programmā

Kā jau meitenēm apsolīju - pastāstīšu par foršo programmu un iespējām. 
Oficiālie dati no VIAA mājas lapas vēsta, ka: Grundtvig programma, kas ir nosaukta dāņu filozofa, teologa, mūžizglītības idejas autora Nikoloja Frederika Severīna Grundtviga vārdā, ir viena no Mūžizglītības programmas apakšprogrammām pieaugušo formālās un neformālās izglītības veicināšanai.

Tas Ataturks bijis viens interesants cilvēks.... 

Bet saviem vārdiem sakot, jeb kurš pieaugušais var pieteikties uz Eiropas valstu dažādām nodarbībām ( visu apmaksā Eiropa). Un nav pat svarīgi vai nodarības ir vai nav saistītas ar profesiju. Vienkārši jāmāk pārliecinoši pastāstīt, ka tas tieši tev ir ļoti nepieciešams un izmainīs tavu dzīvi. Manu izmainīja - gribu ceļot vēl un vēl....   Pirmajā gadā biju nolēmusi macīties angļu valodu Austrijā, bet toreiz bija lielie sniegputeņi un mana anketa neaizgājā laikā līdz Austrijai, tāpēc netiku. Un labi vien bija, jo šajā pasākumā var piedalīties 1 reizi 2 līdz 3 gados, un tad es nebūtu tikusi uz Turciju.... 

Tā, kā mani interesēja rokdarbi, tad meklēju tādas nodarbības. Svarīgs bija arī laiks. Gribēju ceļot rudenī un uz siltākām zemēm kā Latvija... Iepatikās Ankaras programmma, kurā māca gatavot lelles no akmeņiem. Aizsūtīju viņiem pieteikumu - sak, gribu ļoti. Tad viņi man atsūtīja anketu, kura bija jāaizpilda un tad - mokoši ilgais ( mēnesis vai divi) laiks, kad jāgaida atbilde. Interesanti, ka pēc tam vadītājai jautājām - cik cilvēki bija pieteikušiem? Viņa teica - aptuveni 40, kur 21 no Latvijas!!! Es biju tā laimīgā. Biļete bija pašai jānopērk. Tomēr, ierodoties Ankarā, jau uzreiz mums tika atmaksāta biļete un pat man jautāja, kā es esmu tikusi no saviem Ozolniekiem līdz lidostai. Ja man būtu autobusa biļete - to arī atmaksātu. Viesnīca ( viena no ievērojamākajām un senākajām Ankarā) - atmaksāta. Brokastis tāpat. Pusdienas ēdām skolā, dažreiz visi kopā gājām uz restorāniem. Vakariņām naudu iedeva.....  fotografēja un intervēja mūs vietējais laikraksts.... Pārstrādājušās nebijām. Man vēl par laimi telefons neņēma nevienu operatoru, un es pat nevarēju pieslēgties savam darbam - ak, svētlaime - nedēļa pilnīgi brīva no visa!!! Daudzi cilvēki, kuriem stāstu par šo programmu baidās valodas ne īpaši labo zināšanu dēļ. Varu teikt - problēmu nebija. Mums grupā bija cilvēki, kuri runāja tika savā dzimtajā valodā, bet tas taču nav nekas - visi iet, ej tu arī... vai ne?! Un lai lelles taisītu jau arī diža valoda nav nepieciešama - paņem 2 akmeņus kā visi un līmē tik kopā... :)))

Protams, īpašs stāsts man būtu par Turkish Airlines. Ja kāda no jums nolēmusi ceļot ar šo avio sabiedrību - sniedzu konsultācijas :))) khe, khe!!! Lidojām caur Stambulu un visi reisi sāka kavēties jau no Rīgas ( pēc tam vadītāja teica, ka slikti laika apstākļi un nomiris  kāds politisks darbonies - tas esot to visu ietekmējis. Politika Turcijā ir ļoti nopietna lieta). Čemodānus it kā iečekojām uzreiz līdz Ankarai. Stambulā, kad sapratām, ka esam nokavējušas savu reisu, lūdzām vienai darbiniecei Informācijas birojā, vai nevar pa mikrofonu Ankarā paziņot programmmas vadītājai, ka kavēja.... Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, teica gaidiet un aizgāja... Kad atgriezās, veda mūs --- uz kebabu paēst!!! Tajā mirklī sapratām, ka te daži arī lidostā nesaprot angļu valodu. Mēģinājām runāt krieviski - arī nekā! 

Kad beidzot laimīgi nokļuvām Ankarā - bija melna nakts un nekādu cerību, ka mūs kāds sagaidīs.... Mirklī, kad lielajā lidostā atradām savu vadītāju, es aiz laimes apkritu viņai ap kaklu ( un cita turciete pēc tam teica, ka izskatījās, ka satikušās 2 senas un mīļas draudzenes). Gājām meklēt savus čemodānus - kuru nebija!!! Un neviens nezināja, vai tie ir Stambulā vai Ankarā. Vēl 2 stundas pagāja, kamēr aprakstījām čemodānu lielumu, krāsu un plkst. 5.00 no rīta bijām viesnīcā. Čemodānus atguvām tikai pateicoties tam, ka iesaistījām turku valodā runājošo viesnīcas menedžeri, kurš visu dienu zvanīja uz lidostu ( jutām jau, ka zvanot pēdējās reizies viņš sirsnīgi  lamājās un izskanēja vārdi līdzīgi kā "Eiropa, prestižs") un nākamajā naktī čemodāni bija pie mums! :))) Atpakaļ ceļā manai kolēģei no Ventspils gaisā starp Ankaru un Stambulu salauza ritenīšus čemodānam. Solīja, ka no rīta noteiktā vietā, laikā iedos jaunu koferi, bet no rīta skrējam kā trakas pa visu lidostu, jo neviens tā īsti nesaprata, kuram tad jādod tas jaunais koferis un tā īsti arī neviens nerunāja angliski.... Domājām, ka nokavēsim arī to lidmašīnu un tad būtu jādzīvo Stambulā, kas noteikti arī nemaz nebūtu tik slikti..... 

 

Programmā bijām 3 meitenes no Latvijas, 1 no Lietuvas, īpaši foršā Matea no Slovēnijas, 3 vācietes, 2 francūzietes. Kopā ar latvju meitenēm un slovēnieti augas naktis klejojām pa tirgiem, tusiem. Klausījāmies turku mūziku, baudījām gardos ēdienus - ui, ku labs laiks tas bija! 

Noteikti izmēģinat!!! nenožēlosiet. 

P.S. Cik zinu, tad Irēna un Aija arī ir bijušas Grundtvig programmā Somijā. Varbūt varat pastāstīt savu pieredzi???

Welcome... 

 

Turcija

Gremdējos atmiņās par savu pagājušā rudens braucienu uz Turciju. Tas notika Grundtvig programmas ietvaros, ( iesaku iesaistīties visiem šajā programmā). Nokļuvu Ankarā... un gatavoju no akmeņiem lelles ( par tām sīkāk pastāstīšu vēlāk). Turcija jeb Ankara mani pārsteidza ar visu. 

1. Bijām galvaspilsētā, kurā nejutām tūristu plūdus - tas priecēja, jo varējām izjust īstu un vienkāršu turku dzīvi. 

2. Cilvēki mīļi, jauki un atsaucīgi... Kaut angļu valodu zināja retais, mums komunikācijā nebija problēmu. Zīmju un mīmikas valoda mums visiem viena. 
3. Nodarbības perfektas - ne pārstrādājāmies, ne slinkojām.... 

 4. Ēdieni, restorāni un klubi - katram pēc savas gaumes... un daba tik skaista.... Turku tirgošanās vien jau ir ko vērta....  tā es varētu turpināt uzskatīt vēl un vēl... 

Es mīlu Turciju!!! Pēc dabas esmu ceļotāja, tik iespējas pagaidām mazas. Ja man teiktu, ka rīt jāceļo uz Ziemeļpolu - es būtu gatava jau pēc stundas..... un Turcijā noteikti atgriezīšos.... 

Rokdarbu idejas toreiz sasmēlos kalnu kalniem...., bet par tiem arī citu reizi pastāstīšu....