Mazās ceļojuma piezīmes

Mērijas Popinsas smieklīgais ceļojums. 


Es ar draudzeni, kā jau ierasts, katru vasaru dodamies tur, kur vējš pūš. Mūsu ierastā ceļošanas taktika ir: nedomāt konkrētas vietas, kur ceļosim, neņemt līdzi karti, iepriekš nesarunāt naktsmājas - vienkārši baudīt procesu un priecāties. Latvijā vēl neviens cilvēks ( ja vien spēj pozitīvi komunicēt ar citiem cilvēkiem) nav pazudis! Tā, nu, šoreiz iesēdāmies mašīnā un braucām. Maršruts vienmēr sanāk pats no sevis, skatoties no tā punkta, kurā Latvijas vietā tobrīd satiekamies ( iespējas vienmēr ir dažādas). :)
Šoreiz mums izdevās smieklu pilnais ceļojums ( kaut gan tāds mums iznāk vienmēr) ar pārģērbšanos. Bet, ... visu no sākuma.
Satikāmies mēs Ķekavā, līdz ar to dabiski bija stūri griez ne uz Rīgas pusi, bet gan doties cauri saremontētajam hesam un tad jau tur, kur apvedceļos trāpa. Nonācām uz Tallinas šosejas un smējām, ka varam trāpīt arī Igaunijā.
Pirmā pietura: Minhauzena muzejs! 
Oficiālā informācija vēsta, ka: Minhauzena muzejs atrodas gleznainā Vidzemes jūrmalas pusē Duntē, 8km aiz Saulkrastiem.Minhauzena sievas Jakobīnes istabā Jūs redzēsiet 18. gadsimta īstenu dāmu paradīzes stūrīti, savukārt barons Minhauzens Jūs sagaidīs ar tikko gūtu medījumu - ar vienu šāvienu nomedītu pīļu virteni.Muzeja pirmajā stāvā apskatāma Minhauzena slavas zāle, savukārt otrajā stāvā savu mājvietu atradušas gan esošo, gan bijušo slavenību vaska figūras. 

Minhauzena muzejā viss ir patiess - tikai savādāks!

Jakobīnes gulta

Smalkās smaržas

 Agrs rīts, muzejs it kā slēgts ( uz plāksnītes rakstīts, ka pirmdienās nestrādā), bet durvis vaļā, un laipns puisis vedina mūs nākt tik iekšā. Pie mūsu minstināšanās, sak, muzejs slēgts, smaidot atbild - Minhauzens jau var samānīties. Mums tiek piedāvāti tērpi pielaikošanai un uzvilkšanai, lai labāk izprastu Jakobīnes un Minhauzena laiku, no kā arī neatsakāmies. Izguļamies Jakobīnes gultā, aplūkojam nakts galdiņa smalkos drapējumus un noskatamies jauku animācijas filmiņu par Minhauzenu. Protams, pamanu arī lelli Minhauzenu, kuru noteikti jānofotografē ( lelles ir mana vājība). Tālāk nolemjam doties pa meža taku līdz jūrai.  Kleitas vilkt nost negribas, bet darbinieki saka, ka tik pielijušā mežā  noteikti nolauzīsim kaklus ar garajām kleitām ... :) Kaklus nenolauzām, bet izsmējāmies gan, ka visu laiku zem kājām  skatoties ( taka bija tiešām slidena) kakli mazliet sāka sāpēt!  Meža takā izmēģinājām visas aktivitātes un jautri pavadījām laiku.
Ar bērniem braucot noteikti taka būtu vēl jautrāka, bet šis ir draudzeņu ceļojums, kurā nedomājam ne par darbu, ne ģimeni - tikai sevi!
Tad, nu, pa taku staigājot nonācām līdz jūrai, kur nebija neviena akmens, tāpēc nākamais maršruts mums ieplānojās - akmeņainā jūra, sarkanas klintis un draudzene teicās esot lasījusi par vietu, kur nav kāpu zonas, bet pļava ieiet jūrā. Aizgājām atpakaļ līdz muzejam, darbinieki laipni uzdāvināja karti un izstāstīja ceļu. Ieteikums bija braukt līdz Tūjai un tad pa mazu zemes ceļu gar jūru līdz Ķurmragam, kur esot ļoti skaista vieta.  Īpaša esot bāka, kas kādreiz atradās stāvkrasta augšdaļā, bet nu tā „draudzējas” ar jūru. 

Ak, šīs lelles!

Deja ar Minhauzenu


Sēdāmies mašīnā un sākām braukt. Pie Tūjas, gar jūru braucot,  apskates vietas pavērās gana skaistas, bet ceļš... brrrr. Laikam pēc lietus bedres vēl lielākas, un es nolēmu, ka atpakaļ pa šo ceļu, nu, noteikti nebraukšu. Tad, kad palikuši bija vien daži metri līdz Ķurmragam 

Skaisti - dabā vēl sarkanākas... 

( pēc mūsu aprēķiniem) , ceļš beidzās, zīme vēstīja privātīpašumu un aizliegumu novietot mašīnas. .... Mēs esam likumam paklausīgas un nolēmām izbraukt uz lielā, skaistā, asfaltētā Tallinas ceļa, tad iegriezties nākamajā meža takā.... ( tur arī es vairs nekad nebraukšu, jo: 1. Ķurmragu nesasniedzām; 2. mašīnai kaut kas tāāāā nobrakšķēja.....). Tā, nu, līdz skaistajai bākai netikām, bet nepadevāmies un atradām kempinga vietu, kurā varēja droši nolikt mašīnu un aizstaigāt līdz jūrai.

Atpūtas mirklis akmeņos

Pēc tam, kad nopeldējāmies jūrā un atpūtāmies, bijām laimīgas nokļūt atpakaļ uz lielā, skaistā, asfaltētā Tallinas ceļa un kādu mirkli izbaudot braucām pa to. Salacgrīvā nolēmām launagot un tā kā pulkstenis bija jau tuvu vakaram, sākām domāt par nakšņošanu. Ir viena laba lieta - informācijas centri. Pēc plkst. 17.00 atbildēja mums Rūjiena un ieteica nakstmājas Ķoņu dzirnavās. Sazvanījām saimnieci, kura laipni apsolījās mūs pieņem.

Ak, šīs Ķoņu dzirnavas - paradīze zemes virsū!!!! Skaisti, skaisti un skaisti.... Un cilvēki tik laipni, radoši, pozitīvi..... iesaku viesiem nakšņot Ķoņu dzirnavās! :) Aprastīt un safotografēt to skaistumu nebija iespējams. Nakšņojām dzirnavu senajā ēkā, kur katra istabiņa kā mākslas darbs. Gultas maišēļi smaržo pēc siena, kaķis -  dzirnavnieks -  naktī ciemojās ar mums  un otrā rītā ekskursija pa dzirnavām.  Apskatījām vēsturisko miltu malšanu (labības gaņģi, laikam to skrotējamo mašīnu, putraimu skaldītāju),vilnas apstrādi  - kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu uz milzīgām mašīnām.Nu, tas bija iespaidīgi un ļoti interesanti. Un kādas segas viņi tur darina - dabiskas ar vilniņu, košas un krāsainas! Ui, prieks noskatīties!  Draudzene jau nolēma pēcāk mājās izmērīt spilvenu un pasūtīt netradicionālu un ļoti interesantu spilvendrānu.

Rūjienas ūdens pumpis 

Rīts Ķoņos 

Nopietns mašiņš...

Sēžot un brokastojot Ķoņos ( baro tur super lieliski!), sākām lasīt vietējo avīzīti, un es ieraudzīju labu informāciju - Naukšēni  tepat netālu un Cilvēkmuzejs ir dzirdēts, ka gana labs esot.   

Nu, ko - aiziet! Pa ceļam iegriežamies Rūjienā. Sākumā pilsēta mūs neuzrunā, bet ... atliek vien parunāt un paklausīties gudros cilvēkos, kad viss šķiet citādāks. Iegājām izstāžu zālē, kur, skatoties talantīgas Mākslas skolas absolventes darbus, bijām mazliet ielīdušas pa vidu pasākumam, kurā simpātiska Rūjienas iedzīvotāja ( apjukumā nepajautājām kas un kā, bet laikam izstāžu zāles darbiniece) runājās, spēlēja ģitāru un dziedāja kopā ar vecākiem ļaudīm. Mēs aizgrābtībā klausījāmies, līdz ( šķiet, mums par godu) vadītāja pastāstīja interesantas lietas par Japānu, sadraudzību, slaveno ūdens pumpi, izrādīja mums Japānas dāvanas.... un mēs steidzām nofotgrafēt to slaveno ūdens pumpi, kurš tik ļoti iepaticies japāņiem...   

Tālāk ceļš ved uz Naukšēniem! Kas ir Cilvēkmuzejs? Internets vēsta, ka tā ir :  

vieta, kur stāstām stāstus par NAUKŠĒNU DISKO zemē dzimušajiem, ienākušajiem un palikušajiem. Te atklāsi sevī igauni, pats sevi iekļausi muzeja pamatkrājumā un uzzināsi savu augumu NAUKŠĒNU PIRKSTOS, bet svaru - PEITĒNU KILOGRAMOS. Vieta domājošiem cilvēkiem, kuri nebaidās pasmieties par sevi, nav sarūsējuši, nav aizspriedumiem pilni.

Atkal joki un jautrība... un garšīgā rapšu kanēļa eļļa, kuru vēlāk, ģimenei kanēļmaizes cepot, laikam aiz sajūsmas par daudz piešāvu klāt. Ģimene teica - tāda dīvaina piegarša kanēļmaizītēm... hi, hi! 

Iegūstot audējas kvalifikāciju....  

Šis bija muļķu tērps... 

Tā mums vienā jautrībā pagāja divas dienas. Neticat, aizbraucat un pamēģinat!