Mazās ceļojuma piezīmes

Ankara
Mans ceļojums sākās ar Turkish airlines piedzīvojumiem! Godavārds, nākamo reizi padomāšu, vai lidot ar šo lidsabiedrību ( kaut gan pēc piedzīvotā, esmu kļuvusi par "augsta līmeņa speciālisti" bagāžas meklēšanā lidostās, kur neviens nerunā angļu valodā)!!! Visi lidojumi aizkavējās un, kad mēs - 3 meitenes no Latvijas un viena lietuviešu draudzene - bijām nokļuvušas Ankarā, vairs pat neticējām, ka mūs kāds sagaidīs, tomēr Grundtvig programmas vadītāja nebija atmetusi cerības mūs ieraudzīt un, baidos pat domāt, cik stundas neziņā viņa pavadīja lidostā. Es no priekiem apkritu viņai ap kaklu  un vēlāk viena no mūsu skolotājām teica, ka esot izskatījies tā, it kā satiktos divas ļoti tuvas, bet sen neredzējušās draudzenes :)



Man Ankara ļoti, ļoti patika, jo:

1. tā nav izteikta tūristu pilsēta, līdz ar to nav arī ļoti daudz priekš tūtristiem uzprišināto veikalu,

2. cilvēki bezgala jauki, atsaucīgi,

3. ēdiens vienkārši lielisks,

4. ielās cilvēki nerunā angliski un tas bija visjautrākais.

Man jau šķiet, ka mazās tautas ātri saprot un iemācās vārdus svešā mēlē. Mēs, kā jau latvietes, uzreiz apguvām " paldies" - teşekkür ederim.

Turki ļoti mīl savu bijušo prezidentu Mustafu Kemalu, kuru mēs saucām par Ataturku, jo  izrādās, ka vārds Ataturks ( turku tēvs) ir goda nosaukums, kurš apliecina turku izpratni ar Mustafa nopelniem Turcijas valsts dibināšanā. Ataturka bildes bija visur - skolā, uz ēku sienām, bāros.... Mums tas mazliet gan atgādināja Ļenina laikus.... bet vienalga - interesanti atgriezties pagātnē... Protams, neiedziļinājāmies vēstures jautājumos un neprecizējām cik daudz viņš bija diktators vai demokrāts. Bijām arī Anitkabir - Ataturk's Mausoleum, bet muzeju jau slēdza ciet, un mēs nepaspējām izpētīt visu par šo personību.

Muzeja milzīgais laukums un grandiozās ēkas atsauc atmiņā Padomju laikus. 

Skolā, kurā notika mūsu leļlu meistardarbnīca, izbaudījām mākslu!

Izšūšana ar zelta diegiem! 

Hmm, es to nevarētu:)

Top aizkari! 

Es noteikti pamēģināšu Ebru mākslu!

Meistarei tas izdevās ļoti viegli un ātri! 

Ebru ir viens no senākajiem Turcijas mākslas veidiem.

Ebru pētnieki uzskata, ka senie gleznojumi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, cēlušies Vidusāzijā – daudzu kultūru centrā. Pirmsākumos Buharā un Samarkandā ebru jagatiju valodā tika dēvēta par ‘ebre’ (dzīslots). Kad šis mākslas veids pārceļoja uz Irānu, tā kļuva zināma kā ‘ebri’ (mākoņains, kā mākonis) vai ‘abru’ (ūdens virsma) – vārdi, kas centās rast precīzāko skaidrojumu. „Māksla uz ūdens virsmas”... uz Indiju aizceļoja kā ‘abar’, Anatolijā nonāca kā ‘ebru’. Vecmeistari gan bieži turpināja to dēvēt par ‘ebri’.

Paldies visiem draugiem, kuri bija ar mums kopā -  Ankarā!