Kaķa stāsts

Šodien, atpūšoties no darba darbiem un hobija darbiem, mans kaķis mani ielīksmoja, bet stāstu sākšu no tālas pagātnes. 

• Senos laikos, bērnībā, man vienmēr ir bijuši kaķi, kurus sauca par Mjaušiem, bet es vienmēr kā bērns ilgojos pēc suņa. Visa istabas siena man bija nolīmēta ar suņu bildēm, bet vecāki teica, ka dzīvoklī sunim nav vietas.... ( un taisnība jau vien viņiem bija). Kopš bērnības kaķi man patika, bet mīlēju es suņus. 
• Tomēr vēlāk, kaķēns vārdā Vilis de Brūss lika pārkārtot prioritātes. Mēs šo kaķēnu saņēmām tādu vārgu un slimīgu. Bērni viņam pieķērās un tāpēc nolēmām ar visu savu centību un mīlestību viņu uzprišināt. Tomēr izrādījās, ka kaķēnam ir smaga iedzimta kaite ( tā vismaz pēc visām analīzēm teica vetārsts) - viņa kuņģītis nepārstrādāja nekādu barību. Vilis pie mums nodzīvoja 2 gadus. Rūpējāmies, kopām, ārsti teica, ka būs labi...  Kad viņš vairs nevarēja sevi apkopt - tīrijām un ķemmējām, dažbrīd viņam palika labāk un radās cerība, bet tad atkal kritiens atpakaļ.... Vislabāk Vilim palīdzējas kazas piens ( un gudri speciālisti vēl saka, ka nedrīkst kaķiem dot pienu dzert), tomēr - izglābtVili mums neizdevās.  Nu, vairs Viļa nav, bet es viņu biju iemīlējusi līdz sirds dziļumiem - par viņa nebeidzamo dzīvot kāri, drosmi, izturību. Sirds sāpēja ļoti.....  
• Šajā pavasarī meita sarunāja no draudzenes jaunu kaķēnu.... jo tam bija steidzami vajadzīgas mājas. Un te, nu, sākas īstais stāsts...
• Mājas ienāca balts, pūkains runčuks. 2 nedēļas domājām vārdu. Vajadzēja, lai vārdu akceptē visi 5 ģimenes locekļi -  izskatījām kaķu kalendārus, konsultējāmies ar draugiem, bijāt pat izsludinājuši konkursu uz labākā kaķa vārdu, bet - nekā! Neviens vārds nebija tāds, lai visiem  patiktu un ( tas ir arī pats svarīgākais) - lai piestāvētu mūsu kaķim. Tad reiz, vienā dienā, kaķēns glaužas man pie kājām, paiet sekundes simtdaļas mirklis, kurš līdzinās vienam acu mirkšķim un kaķis jau ir mājas otrajā stāvā, vēl viens mirkšķis un viņš jau atkal glaužas pie kājām. Sapratām , ka tas ir Matriksa cienīgs gājiens un nosaucāk kaķi par NEO. Dīvaini, bet šis vārds pielipa uzreiz un visiem patika. 
• Tumšajam laikam sākoties, nopirkām Neo atstarojošu kakla siksniņu, kurai galā ir iekabināts zvaniņš . Pēc pieredzes zinu, ka parasti kaķiem tāds troksnis tuvu ausīm nepatīk, bet mūsu NEO - neliekas ne zinis par to, un mēs vismaz pēc skaņas varam saprast kurā debesu pusē pārvietojas mūsu kaķis.  Tagad saucam kaķēnu par NEO Zvārgulītis.... 
• Šodienas piedzīvojums. Kamēr mans vīrs attaisījis ledusskapi, izņēmis pienu un pielējis to kafijai ( divi acu mirkšķi), Neo ielec ledusskapī, paķer desu un laimīgs zem galda to apēd! Kamēr es nonācu notikuma vietā, mans kaķis izskatījās lūk šādi: 

Šobrīd mana ikdiena tiešām ir šāda: http://www.youtube.com/watch?v=uOHvZjiDANg

Un vēl šāda : http://www.youtube.com/watch?v=s13dLaTIHSg&feature=results_main&playnext=1&list=PL6A5F8B663CDC07CA

P.S. Un pat mana sunene Manga, kura pirmajās 3 dienās vibrēja un drebēja no lielajām pārmaiņām un svešā dzīvnieka, šobrīd dziļi ciena un respektē Neo: neēd no viņa bļodiņas ( ko vienmēr ir darījusi ar citiem kaķiem), ļauj gulēt savā vietā un priecīga skrien pretī vienmēr, kad Neo pārrodas no lielās āra pastaigas. :)