Par mani

Mans fotoattēls
Ozolnieki, Latvia
Mīlu sauli, un man nekad nav garlaicīgi...

svētdiena, 2012. gada 10. jūnijs

Padomiskais ceļojums jeb ... blondīnes ceļo!

Kāpēc ceļo blondīnes? Vismaz 2 reizes gadā es un mana draudzene Daina dodamies ceļojumos, kuru mērķis vienmēr ir nezināms. Nosacījumi - nekādas kartes līdzi ( paņemsim, ja vajadzēs Informācijas centros), nekādi plāni, tikai piedzīvojumi. Šoreiz domājām -  neceļot tālu, jo sak, ak degviela tāda padārga.... ,bet es biju nolēmusi brokastot "Sēnītē", tāpēc sākotnējais virziens man bija zināms. Nostaļģijas vadītas, atradām restorānu "Sēnīte". Brokastīs mums bija kafija un karstās siera maizes.... 
Sēnītes "interjers" atbilst mūsdienu mākslas paraugiem  ... bet mazliet skumji par aizgājušo gadu godību, kura šobrīd stāv nobrukusi un  noļukusi. 

Kafija un karstās siera maizes brokastīs restorānā Sēnīte - pavāre izcila ( protams, tā biju es), ēdiens brīnišķīgs, apkalpošana lieliska....


Pēc smalkās ēšanas  nolēmām braukt tik ilgi, kamēr pamanīsim kādu vietu, kurā abas kopā vēl savos blondīņu gājienos neesam bijušas. Par lielu izbrīnu mums, tā izrādījās Sigulda....  

Braucot, līkumojot un mēģinot ievērot visas ceļazīmes, nokļuvām, protams, Turaidas pilī. Devāmies to aplūkot. Būts jau tur, protams,  katrai mums atsevišķi ir visas 100 reizes. Vēl nesen mana ģimene izskatīja visus ganģus šajā pilī. Šoreiz  - tā mūs neuzrunāja...  šajā gadā biju izlasījusi slaveno J.Lejiņa triloģijas    "Zīmogs sarkanā vaskā" pirmo daļu un kaut kā tie bruņinieki, krustneši un vācieši vairs neaizrauj. Gribas izzināt senvēsturi..... 
Pasauļojāmies skaistā pļavā...
un atminējāmies mazo čukčukbānīti, ar kuru bērnībā patika vizināties. Nostaļģijas vadītas, protams devāmies izbraucienā....    


Apstaigājām Krimuldas rehabilitācijas centra teritoriju, nopriecājāmies par senajām mājām, nolēmām, ka tur noteikti varētu filmēt kādu kino projektu, nosmējāmies par ļoti interesantajām un senlaicīgajām sauļotavām un sapratām, ka bads spiež mūs doties pārtikas meklējumos. 

Pilnīga bada stadijā Siguldā iebrāzāmies ēstuvē, kura bija kāda lielveikala ( laikam "Elvi") telpās.... To nu gan, mums nevajadzēja darīt, bet... kā jau zinām "bads nav brālis". Sazelējām gumijotos kartupeļus, apgrauzām un paskrubinājām pārējos produktus, kas bija gadījušies uz šķīvjiem un secinājām, ka vēderi pilni ar negaršīgu ēdamo...

 Pajautājām jauniešiem, kur pilsētā atrodas Informācijas centrs. To viņi tā īsti nezināja, bet laipni piedāvāja telti savā dārzā ( ne dārgas naktsmājas). Mēs tomēr devāmies tālāk meklēt informāciju. Darbiniece I Centrā mūs iedrošināja, sakot, ka Siguldā ir aptuveni 30 nakmītnes, bet viņa kaut kā neiedvesmoja mūs un, paņēmušas plānus,  kartes info utt, sēdējām parkā, grozījām savās rokās visus materiālus, aprakstus līdz sapratām, ka nekas no tā visa mums neder. Nosmējām, jau - sak, izlepušas, bet nakšņot Siguldā škita kaut kā pārāk vienkārši. Tāpēc - sēdāmies mašīnā, lai brauktu vēl kaut kur, nezin kur....


Atkāpe: ja ceļā dodas divas blondīnes, tad apstāšanās vieta ir atkarīga no daudziem aspektiem:
1. Laicīgi izlasīta apdzīvotas vietas norāde, bet ne tik laicīga, lai līdz noteiktajam līkumam un vai pagriezienam tā  jau būtu aizmirsta.
2. Pagriezienam ir jābūt ceļa labajā pusē, jo pa kreisi mēs griežamies tikai tad, kad galīgi nezinam, kur esam. 
3. Norādei ir jābūt lielai un skaidrai.... kaut gan arī tas ne vienmēr glābj situāciju, jo mēs esam ļoti aizņemtas pļāpājot...
4. Varbūt norādei ir jābūt vairākas reizes...
5. Un norādei IR VISPĀR jābūt ( par pretējo pārliecinamies bieži mūsu braucienos). Kā gan divas blondīnes var zināt, ka Pleskavas virziens ir tieši tas, kas mums vajadzīgs? Tā mēs varam arī līdz robežai aizbraukt pļāpādamas :) 


VIENKOČU PARKA norāde bija gana liela, pamanāma un uzrunājoša. 

Meitene kasē mums iedeva karti un teica virzīties pa oranžās krāsas norādēm. Apmaldīties neesot iespējams. Bet viņa jau nezināja, ka mēs vienmēr apmaldamies, jo karti ieliekam somā, pēcāk ir slinkums to vilkt no somas ārā, un ejam daudz nekreņķēdamas tur, kur taka mūs ved... Gājām, skatījāmies skaistās, mazās barokālās vāzes, krēslus un mājas līdz, pie uzraksta Dabas taka devāmies šaurā, aizaugušā bezizejas takā, līdām pa brikšņiem, domādamas, ka tā ir kāda īpaša ekstra šajā pasākumā. Kad sapratām, ka atkal esam neceļos, uzrāpāmies līdz gravas augšmalai un apjautām, ka esam jau privātā mājā. Negribējām baidēt mājas saimnieku suņus ar savu klātbūtni, tāpēc, netipiski mums, gājām atpakaļ ( tā mēs reti darām). 

Pa ceļam sameklējām tās oranžās krāsu norādes un izbaudījām SPA: viena vannā, otra - uz poda.... 

 Protams, mēģināju arī uzremsties uz mokuzirga, bet bija bail uzdurties... 

Ļoti interesanta un iespaidīga šķita smilšu maisu māja ar pudeļu logiem.. Iesaku apskatīt... 


                                                foto no : http://www.vienkoci.lv/galerija.php


Turpinājums sekos...

 jo labākais vēl tikai mums priekšā - otrā ceļojuma dienā.... 






4 komentāri:

aggie teica...

Pabiji gandrīz manā pusē un noteikti manas mammas mājai pabrauci garām,jo cita ceļa uz Sēnīti nav, kā tikai gar mūsu māju :D :D :D

Sandra Spu teica...

Re, cik forši, ka tavu pusi aplūkoju un nemaz ar nebiju piefiksējusi, ka "Sēnīte" šobrīd izskatās tik bēdīgi...

Inese teica...

feins ceļojums - tik nu kaut blondas parūkas būtu uzlikušas, citādi normāli cilvēki no malas i nenojauš, ka ar jums tik traki :)))
Par braukšanu un norādēm nu pilnīgi mana diagnoze :D

Sandra Spu teica...

Nu, vīrieši jau nemaz ar nebrīnās par mūsu izgājieniem ceļu satiksmes mirkļos, bet sievietes vienmēr cita citu saprot, jo visas mēs dzīvi tveram caur emocijām ne loģikā, vai ne...