Kad smadzenes uzvārījušās...

Gribēju šo rudeni pavadīt mierīgi, aizejot no ierastā darba, atpūšoties un sakopojot domas, bet dzīve piespēlēja jaunu projektu un šobrīd smadzenes vārās! Vakar, pie datora sēžot, secināju -  nav spēka vairs nospiest nevienu pogu...  Projekts būs superīgs, darba nenormāli daudz un man jau patīk jauni izaicinājumi. Tomēr šodien jutu, ka spēki izsīkuši un, braucot no Rīgas ar vilcienu, sapratu, ka vīrs nevarēs atskriet man pretī un uz mājām jāčāpo vien kājām (  gabaliņš tur ceļā -  liels un garš). 

Diena skaista, laiciņš jauks un somā fotoaparāts. Nolēmu iemūžināt visu, ko pa ceļam pamanīšu... Ceļa zīmes man vēstīja manu tagadējo stāvokli: " apstāties aizliegts", "maksas stāvlaukums" - sasmējos ļoti tā par to visu domājot...  
Izdevās izcila pastaiga, ja vēl kājās nebūtu biezie ziemas zābaki ( no agra rīta bija auksti), tad būtu pavisam jauki...

Tāds, lūk, bija mans bilžu gājies!  
Skaisti, vai ne?
Lai arī Jums izdodas saskatīt rudeni...!!! 

Neo - mans laimīgais kaķis...

Pēc operācijas

Kā jau rakstīju - mašīna bija notriekusi manu mīļo Neo... Sagaidījām operāciju ( dakteris izcils, iejūtīgs profesionālis - žēl, ka neatceros vārdu - paslavētu vēl konkrētāk).  Protams, biju salasījusies visādus šausmu stāstus internetā par pēcoperācijas gaitām ( ak, nevajadzēja to darīt, jo lieki sevi uzvilku). Vistrakākā pirmā pieredze man bija ar to trubu, kura jāapliek ap galvu pēc oerācijas, lai kaķis netiktu pie rētas un to nesaplosītu.... Man strikti pieteica - uzlieciet un neņemiet nost visas 10 dienas!!!!  Kaķu saimnieki internetā cits par citu vairāk stāstīja visādas trakas trubu lietas, tāpēc biju gatava ....

Atbraucām mājas no slimnīcas, kaķēns jau attapies, bet vēl tāds nedaudz noguris no narkozes, aplieku viņam trubu un ....

 3 stundas kopā sēdējām, raudājām un mierinājāmies.... Neo paguļ, pamostas, raud un cenšas to trubu noplēst no sevis.... guļ, ņaud un plēš.... es mierinu, glaudu ķepiņas un runājos... pēc 3. stundām, kad man likās, ka viss - es padodos - Neo arī padevās un pieņēma trubu kā neapstrīdamu faktu. Visas 10 dienas kaķis staigāja ar acīs nolasamāmu nolemtību - truba būs uz mūžiem, tāpēc tad, kad dakteris mums atļāva to noņemt - sapulcējāmies vakarā visa ģimene, lai redzētu to laimi!

Un tiešām... Neo sāka smaidīt... acīs laime, prieks un pilnīga apmierinātība. Tagad jau skrien pa māju ( es neticēju, kad dakters teica, ka kaķis neklibos).... 

Mans kaķis ir laimīgs!  Protams, atgriežas mazie niķīši, bet skatiens - pavisam cits... patiesi laimīgs, jo tikai caur sāpēm laikam mēs uzzinām, kas ir īsta laime! 


Vai jūs kādreiz esat ieskatījušās savam kaķim acīs? Acis izsaka visu... vai ne!? 

Somiņa no lakata

Kaut kad pasen man Irēna atsūtīja šito jauko video.... Esmu šo ideju jau 2 reizes izmantojusi un šobrīd plānoju uzlabot savas lakatsiešanas prasmes. Un cik labi, ja var pielāgot katram tērpam savu somiņu ( ja audums pēc svārku šūšanas paliek pāri...) ! Tad, nu, daļēji atkal sanāk otrreizējā pārstrāde.

Rota no T - krekliem

Kamēr gaidu fotogrāfu ( bērni mūsdienās ir tik ļoti aizņemti, ka nevar mammu nofotografēt), lai varētu iemūžināt manu garo pārstrādāto kleitu, radās rota, kura tur labi piestāvēs... Pinu T krekla strēmeles kā draudzības rokassprādzi un tad jau aiznesās idejas par pārējo noformējumu..... 

Otrreizējā pārstrāde - šalle

Pavisam biju aizmirsusi par vienu dikti feinu reciklēšanas paņēmienu. Kādreiz, jau pasen, mana draudzene Kristīne bija aizdevusies un pasākumu, kurā ieraudzīja šo brīnumu un, protams, mums bija tas jāizmēģina....

Nopirkām plēvi, speciālo līmi un tapa šallīte....  visu, kas uz to mirkli bija palicis pāri no adīšanas, tamborēšanas, filcēšanas un šūšanas pielipināju pie plēves un pēc tam ar šujmašīnu nošuvu.... Šallei no otras puses piediedzu oderi un tagad ziemā ir dikti silti :)

Vakar secināju, ka līme tik pat kā beigusies, bet paspēju vēl uzradīt šo "mākslas darbu".... noderēs kādam darinājumam kā koša detaļa... un idejas man jau ir jaunām pārstrādājamām lietām.... tikai, cik atceros, tā līme bija dikti dārga.... 

Linu rotas

Sēžot, mierinot un ārstējot savu kaķi, tapa gredzens un rokassprādze no linu dzijas ( ja tā vispār pareizi ir teikts...)... gredzenam un rokassprādzei ir arī linu auduma oderīte, lai patīkamāk nēsājas.... No sākuma gan biju domājusi darināt kaklarotu, bet tad sapratu, ka dzīvē tādas vispār nenēsāju - man patīk rokassprādzes... gredzenu vairs pat nemaz negribu ņemt nost no pirksta - tik ļoti tas man iederās...

 Viss ir tamborēts ( arī pērlītes ietamborēju) un par pamatu ņēmu tādu striķi - ne ta sutažas ne ta kādu citu, ko biju sen sen kādā dārza veikalā nopirkusi un domājusi ar to piesiet, nostiprināt krūmus un puķes savā dārzā, bet tā arī neizlietots tas stāvēja manā plauktā... 


Rīt ceru atrādīt savu reciklēto garo kleitu no T - krekliem... :)

... tā kaķa slimošana palīdz man atraisīties uz radošiem projektiem - sēžam abi, "pļāpājam" un es tik šuju, adu un tamborēju. Kaķim patīk noskatīties manās nodarbēs :) 

Lupatdeķis "pūce" - gatavs!

 Laikam vislabākās zāles pret stresu ir lupatdeķa tamborēšana. Kamēr kopā ar Kaķīti gaidām operāciju 
( varbūt šodien tiksim,  bet varbūt tomēr piektdien), nervus nomierinot, uztapināju to gatavu. 

Otrā pusē  piešuvu oderi no vecām džinsenēm... 

P.S. Es nekad stresainā noskaņā netaisu bērniem lelles, jo, manuprāt, darītāja enerģija iemiesojas lietās, un nevienam bērnam taču nevajag liekus satraukumus caur lelli iegūt. Lelles jātaisa smaidot, dziedot un sapņojot... 

Bet lupatdeķītis man pašai dikti patīk - tāds enerģisks un uzmundrinošs - būs kur kājas sparīgi noslaucīt pēc vannas... 

Mans dzīvnieku gads... dažreiz arī sāp...

Šis gads man paiet zem dzīvnieku zīmes un ne vienmēr tā zīme ir laimīga... Protams, četri kucēni bija mūsu ģimenes lepnums, prieks un mīlestība, nabaga kaķis Neo nespēja pārdzīvot tik raibu un kuplu saimi - dikti  novājēja... Tad kucēni tika uz savām jaunajām mājām un šķita jau, ka  viss atkal ieiet vecajās sliedēs. 

Neo pūkains, resns un laimīgs baudīja dzīvi... līdz šodienai, kad, kā ierasts, es no agra rīta neizdzirdēju viņa ņaudējienu pie durvīm. Pusdienas laikā abi ar vīra kungu norunājām, sak', laikam aizkavējies pie meitenēm, ka nav laika atnākt mājas, tomēr patiesība bija citāda - ... vēlā pēcpusdienā mans ķaķis bija nokļuvis līdz namdurvīm, kaut brrriesmīgi sāpēja kāja.... skaļi ņaudēdams ienāca mājās... Kamēr es izmisumā zvanīju vīram, kaķis pazuda. Kopā ar bērniem stundu meklējām viņu, visas vietiņas pārskatījām, bet kaķa nav!!! Jau sabijos, ka ir pavisam slikti... :( tad izdzirdējām vārgu ņaudēšanu. Steigā zvanīju uz Jelgavas vet klīniku, man bija atlikušas 20 minūtes, lai paspētu aizvest Neo uz rentgenu... Izrādās, viņu notriekusi mašīna un sadragājusi gūžas kaulu... tagad gaidām operāciju, kura notiks nākamo piektdien... 

Protams, neviens jau nav vainīgs, bet... Ozolniekos bieži vien nobrauc kaķus ( tā iemesla dēļ manai māsai nav vairs spēka paņemt vēl kādu kaķīti, jo sirdsāpes bija pārāk lielas). Mūsu Neo staigāja rinķī ar atstarojošu kakla sikniņu, bet.... neviens jau nav pasargāts no briesmām! 


Turēsim īkšķus par nākamo piektdienu... zinu, viss būs labi, jo dakteris tā pārliecinoši man visu izstāstīja un teica, ka šāda operācija 95% nav traka, bet vienalga sāp sirds par dzīvnieka ciešanām... 

P.S. Nopirku visgardāko našķi Neo, un visi viņu apčubinām kā jau slimnieki...  Tāda man tā šodienas sāpe ar kuru tomēr gribēju padalīties. 

Mikelandželo Antonioni filma – "Aptumsums": balzāms dvēselei...

Šogad galīgi un nekādi nesanāk apmeklēt "Baltijas pērles" kinofestivālu, bet uz vienu filmu gan tiku...  Māsīca Anna man atklāja režisoru Antonioni.... Filma izcila, saldsērīga, noskaņu pārpilna un  kā pats režisors kādreiz sacījis: "Man allaž bija gribējies uzņemt filmu par jūtu viļņojumu, kuru viens cilvēks var dāvāt otram, un kuru tas otrs nes sevī cauri gadiem, par cilvēku attiecību nolemtību sadrumstalotajā pasaulē. Mīlasstāsts, kam nevar būt turpinājuma, iluzoriskums, cilvēku savstarpējo saišu nosacītība. Reiz, vērojot saules aptumsumu, es aizdomājos par aptumsumu mūsu jūtās. Es esmu pārliecināts, ka mūsdienās mirušo pasaulē ir vairāk jūtu nekā dzīvo pasaulē...". ( lasi te...) 


Un ja vēl galvenajās lomās tik mīļi un izcili aktieri.... bauda  dvēselei! 

Reciklēts lupatdeķis....

Interesanti - kāpēc man vienmēr viss jāsarežģī.... Nu, re, šobrīd pat -  tamborēju lupatdeķi. Atradu sarkanu, vecu, saplīsušu palagu un nolēmu tamborēt kvadrātus, kurus pēcāk salikšu kopā un izveidosies paklājiņš. Sacīts, darīts - tapa 2 kvadrāti, bet tāpēc, ka lupatiņas nebija vienāda platuma, kvadrāti iznāca tādi nestandarta. Satamborēju tos kopā in ieraudzīju - PŪCI! 

Tagad viss process kļuvis sarežģītāks, bet idejas tik nāk un nāk klāt.... Jau domās redzu savas vannas istaba jauno interjeru ( nekad nebiju domājusi, ka tas būs sarkans :)). Briļļu vietā būs pūcei acis un vēl mazas baltas austiņas... Vēl domāju par paklāja otru pusi. Tos lupatiņu galus gribas nomaskēt. Bija doma apšūt ar džinsa audumu, bet nezinu vai man pietiks pacietības vecās džinsu bikses pārstrādāt kvadrātos.....

Ak, kāpēc man viss sanāk tik sarežģīti?