Padomiskais ceļojums jeb ... blondīnes ceļo!

Kāpēc ceļo blondīnes? Vismaz 2 reizes gadā es un mana draudzene Daina dodamies ceļojumos, kuru mērķis vienmēr ir nezināms. Nosacījumi - nekādas kartes līdzi ( paņemsim, ja vajadzēs Informācijas centros), nekādi plāni, tikai piedzīvojumi. Šoreiz domājām -  neceļot tālu, jo sak, ak degviela tāda padārga.... ,bet es biju nolēmusi brokastot "Sēnītē", tāpēc sākotnējais virziens man bija zināms. Nostaļģijas vadītas, atradām restorānu "Sēnīte". Brokastīs mums bija kafija un karstās siera maizes.... 

Sēnītes "interjers" atbilst mūsdienu mākslas paraugiem  ... bet mazliet skumji par aizgājušo gadu godību, kura šobrīd stāv nobrukusi un  noļukusi. 

Kafija un karstās siera maizes brokastīs restorānā Sēnīte - pavāre izcila ( protams, tā biju es), ēdiens brīnišķīgs, apkalpošana lieliska....

Pēc smalkās ēšanas  nolēmām braukt tik ilgi, kamēr pamanīsim kādu vietu, kurā abas kopā vēl savos blondīņu gājienos neesam bijušas. Par lielu izbrīnu mums, tā izrādījās Sigulda....  

Braucot, līkumojot un mēģinot ievērot visas ceļazīmes, nokļuvām, protams, Turaidas pilī. Devāmies to aplūkot. Būts jau tur, protams,  katrai mums atsevišķi ir visas 100 reizes. Vēl nesen mana ģimene izskatīja visus ganģus šajā pilī. Šoreiz  - tā mūs neuzrunāja...  šajā gadā biju izlasījusi slaveno J.Lejiņa triloģijas    "Zīmogs sarkanā vaskā" pirmo daļu un kaut kā tie bruņinieki, krustneši un vācieši vairs neaizrauj. Gribas izzināt senvēsturi..... 

Pasauļojāmies skaistā pļavā...

un atminējāmies mazo čukčukbānīti, ar kuru bērnībā patika vizināties. Nostaļģijas vadītas, protams devāmies izbraucienā....    

Apstaigājām Krimuldas rehabilitācijas centra teritoriju, nopriecājāmies par senajām mājām, nolēmām, ka tur noteikti varētu filmēt kādu kino projektu, nosmējāmies par ļoti interesantajām un senlaicīgajām sauļotavām un sapratām, ka bads spiež mūs doties pārtikas meklējumos. 

Pilnīga bada stadijā Siguldā iebrāzāmies ēstuvē, kura bija kāda lielveikala ( laikam "Elvi") telpās.... To nu gan, mums nevajadzēja darīt, bet... kā jau zinām "bads nav brālis". Sazelējām gumijotos kartupeļus, apgrauzām un paskrubinājām pārējos produktus, kas bija gadījušies uz šķīvjiem un secinājām, ka vēderi pilni ar negaršīgu ēdamo...

 Pajautājām jauniešiem, kur pilsētā atrodas Informācijas centrs. To viņi tā īsti nezināja, bet laipni piedāvāja telti savā dārzā ( ne dārgas naktsmājas). Mēs tomēr devāmies tālāk meklēt informāciju. Darbiniece I Centrā mūs iedrošināja, sakot, ka Siguldā ir aptuveni 30 nakmītnes, bet viņa kaut kā neiedvesmoja mūs un, paņēmušas plānus,  kartes info utt, sēdējām parkā, grozījām savās rokās visus materiālus, aprakstus līdz sapratām, ka nekas no tā visa mums neder. Nosmējām, jau - sak, izlepušas, bet nakšņot Siguldā škita kaut kā pārāk vienkārši. Tāpēc - sēdāmies mašīnā, lai brauktu vēl kaut kur, nezin kur....

Atkāpe: ja ceļā dodas divas blondīnes, tad apstāšanās vieta ir atkarīga no daudziem aspektiem:

1. Laicīgi izlasīta apdzīvotas vietas norāde, bet ne tik laicīga, lai līdz noteiktajam līkumam un vai pagriezienam tā  jau būtu aizmirsta.

2. Pagriezienam ir jābūt ceļa labajā pusē, jo pa kreisi mēs griežamies tikai tad, kad galīgi nezinam, kur esam. 

3. Norādei ir jābūt lielai un skaidrai.... kaut gan arī tas ne vienmēr glābj situāciju, jo mēs esam ļoti aizņemtas pļāpājot...

4. Varbūt norādei ir jābūt vairākas reizes...

5. Un norādei IR VISPĀR jābūt ( par pretējo pārliecinamies bieži mūsu braucienos). Kā gan divas blondīnes var zināt, ka Pleskavas virziens ir tieši tas, kas mums vajadzīgs? Tā mēs varam arī līdz robežai aizbraukt pļāpādamas :) 

VIENKOČU PARKA norāde bija gana liela, pamanāma un uzrunājoša. 

Meitene kasē mums iedeva karti un teica virzīties pa oranžās krāsas norādēm. Apmaldīties neesot iespējams. Bet viņa jau nezināja, ka mēs vienmēr apmaldamies, jo karti ieliekam somā, pēcāk ir slinkums to vilkt no somas ārā, un ejam daudz nekreņķēdamas tur, kur taka mūs ved... Gājām, skatījāmies skaistās, mazās barokālās vāzes, krēslus un mājas līdz, pie uzraksta Dabas taka devāmies šaurā, aizaugušā bezizejas takā, līdām pa brikšņiem, domādamas, ka tā ir kāda īpaša ekstra šajā pasākumā. Kad sapratām, ka atkal esam neceļos, uzrāpāmies līdz gravas augšmalai un apjautām, ka esam jau privātā mājā. Negribējām baidēt mājas saimnieku suņus ar savu klātbūtni, tāpēc, netipiski mums, gājām atpakaļ ( tā mēs reti darām). 

Pa ceļam sameklējām tās oranžās krāsu norādes un izbaudījām SPA: viena vannā, otra - uz poda.... 

 Protams, mēģināju arī uzremsties uz mokuzirga, bet bija bail uzdurties... 

Ļoti interesanta un iespaidīga šķita smilšu maisu māja ar pudeļu logiem.. Iesaku apskatīt... 

                                                foto no : http://www.vienkoci.lv/galerija.php

Turpinājums sekos...

 jo labākais vēl tikai mums priekšā - otrā ceļojuma dienā.... 

Ielu māksla Jelgavā

Nav runa par graffiti.... 

 Kā jau vakar stāstīju - muzejā netiku, bet, sarežģītajā atpakaļceļā līdz mašīnai, izbaudīju skaistus mirkļus Jelgavas ielās.... 

Māksla Jelgavā

Jeb -  kā es gāju uz muzeju.... 

Anetes

Anetes

Šodien man bija jāaizbrauc uz Jelgavas Mākslas skolu un jāaizved meitas darbi, kuri tapuši dziļā slimošanas laikā, bet steidzamā kārtā. Anetei jau nepatīk, ka es savā blogā lieku viņas darbus, bet man tiešām prieks par viņas spēju tik foršīgi visu uztaisīt un uzzīmēt un uzgleznot, ka  dažreiz arī kaut ko ielikšu piemiņai no šī laika..... 

Izrādijās, ka skolā ir izstāde... 

Tad,nu, paķēru līdzi fotoaparātu un iemūžināju vienu dienu Jelgavā, meklējot mākslu..... 

Man vislabāk patika šī Vitas glezna 

Ziemīgi...

Romantiski - protams, fotoaparāts nepaņem visu skaistumu.... 

Skolā izlasīju, ka Ģederta Eliasa muzejā esot jelgavnieku gleznu izstāde. Iedvesmota  metos uz muzeju. Ar lielām grūtībām atradu, kur novietot mašīnu, bridu pāri remont rakumiem un kāpelēju pāri dažādiem šķēršļiem ( kā jau Jelgavā pienākas), lai apskatītu mākslu, bet.... 

Izrādās šodien ir otrdiena!!! Par pārējo mākslu, ko pamanīju mājupceļā, pastāstīšu rīt.... 

Mans ceļojuma plāns vasarai

Šodien sapratu, ka esmu pārāk daudz ( kā jau vienmēr) dzīvojusi citiem, sevi noliekot maliņā. Šis pavasaris man tāds suņu zīmē iezīmēts un šobrīd tiešām jūtos nogurusi, jo vēlos paspēt visas lietas vienlaicīgi - mīļi aprūpēt kucēnus, izravēt dārzu, strādāt savu pamata darbu žurnālā, sagaidīt bērnus un vīru ar pusdienām, pašūt kādu lelli vai lelles māju utt.... 


Mans dzīves sapnis ir ceļojumi un ceļošana. Vienmēr esmu cerējusi, ka kopā ar vīru dosimies romantiskā un neaizmirstamā braucienā, bet vīra darbi ir neapdarāmi un tāpēc atliekam, atliekam no gada uz gadu savu ceļojumu. Šovasar esmu nolēmusi ceļot viena pati. Mans gala mērķis varētu būt Slovēnija, Slovākija, Horvātija vai kāda cita valsts šajā virzienā. No nākamās algas esmu stipri gatava nopirkt biļeti uz lētāko lidojuma reisu, kurš tajā mirklī būs iespējams. 

Vai jūs kādreiz esat ceļojušas vienas pašas? Kura no šīm valstīm vilinātu jūs visvairāk? Varbūt jums ir  kāda īpaša ceļojuma pieredze, piemēram, Slovēnijā vai Horvātijā? 

Gribi ceļot? Piesakies - grundtvig programmā

Kā jau meitenēm apsolīju - pastāstīšu par foršo programmu un iespējām. 
Oficiālie dati no VIAA mājas lapas vēsta, ka: Grundtvig programma, kas ir nosaukta dāņu filozofa, teologa, mūžizglītības idejas autora Nikoloja Frederika Severīna Grundtviga vārdā, ir viena no Mūžizglītības programmas apakšprogrammām pieaugušo formālās un neformālās izglītības veicināšanai.

Tas Ataturks bijis viens interesants cilvēks.... 

Bet saviem vārdiem sakot, jeb kurš pieaugušais var pieteikties uz Eiropas valstu dažādām nodarbībām ( visu apmaksā Eiropa). Un nav pat svarīgi vai nodarības ir vai nav saistītas ar profesiju. Vienkārši jāmāk pārliecinoši pastāstīt, ka tas tieši tev ir ļoti nepieciešams un izmainīs tavu dzīvi. Manu izmainīja - gribu ceļot vēl un vēl....   Pirmajā gadā biju nolēmusi macīties angļu valodu Austrijā, bet toreiz bija lielie sniegputeņi un mana anketa neaizgājā laikā līdz Austrijai, tāpēc netiku. Un labi vien bija, jo šajā pasākumā var piedalīties 1 reizi 2 līdz 3 gados, un tad es nebūtu tikusi uz Turciju.... 

Tā, kā mani interesēja rokdarbi, tad meklēju tādas nodarbības. Svarīgs bija arī laiks. Gribēju ceļot rudenī un uz siltākām zemēm kā Latvija... Iepatikās Ankaras programmma, kurā māca gatavot lelles no akmeņiem. Aizsūtīju viņiem pieteikumu - sak, gribu ļoti. Tad viņi man atsūtīja anketu, kura bija jāaizpilda un tad - mokoši ilgais ( mēnesis vai divi) laiks, kad jāgaida atbilde. Interesanti, ka pēc tam vadītājai jautājām - cik cilvēki bija pieteikušiem? Viņa teica - aptuveni 40, kur 21 no Latvijas!!! Es biju tā laimīgā. Biļete bija pašai jānopērk. Tomēr, ierodoties Ankarā, jau uzreiz mums tika atmaksāta biļete un pat man jautāja, kā es esmu tikusi no saviem Ozolniekiem līdz lidostai. Ja man būtu autobusa biļete - to arī atmaksātu. Viesnīca ( viena no ievērojamākajām un senākajām Ankarā) - atmaksāta. Brokastis tāpat. Pusdienas ēdām skolā, dažreiz visi kopā gājām uz restorāniem. Vakariņām naudu iedeva.....  fotografēja un intervēja mūs vietējais laikraksts.... Pārstrādājušās nebijām. Man vēl par laimi telefons neņēma nevienu operatoru, un es pat nevarēju pieslēgties savam darbam - ak, svētlaime - nedēļa pilnīgi brīva no visa!!! Daudzi cilvēki, kuriem stāstu par šo programmu baidās valodas ne īpaši labo zināšanu dēļ. Varu teikt - problēmu nebija. Mums grupā bija cilvēki, kuri runāja tika savā dzimtajā valodā, bet tas taču nav nekas - visi iet, ej tu arī... vai ne?! Un lai lelles taisītu jau arī diža valoda nav nepieciešama - paņem 2 akmeņus kā visi un līmē tik kopā... :)))

Protams, īpašs stāsts man būtu par Turkish Airlines. Ja kāda no jums nolēmusi ceļot ar šo avio sabiedrību - sniedzu konsultācijas :))) khe, khe!!! Lidojām caur Stambulu un visi reisi sāka kavēties jau no Rīgas ( pēc tam vadītāja teica, ka slikti laika apstākļi un nomiris  kāds politisks darbonies - tas esot to visu ietekmējis. Politika Turcijā ir ļoti nopietna lieta). Čemodānus it kā iečekojām uzreiz līdz Ankarai. Stambulā, kad sapratām, ka esam nokavējušas savu reisu, lūdzām vienai darbiniecei Informācijas birojā, vai nevar pa mikrofonu Ankarā paziņot programmmas vadītājai, ka kavēja.... Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, teica gaidiet un aizgāja... Kad atgriezās, veda mūs --- uz kebabu paēst!!! Tajā mirklī sapratām, ka te daži arī lidostā nesaprot angļu valodu. Mēģinājām runāt krieviski - arī nekā! 

Kad beidzot laimīgi nokļuvām Ankarā - bija melna nakts un nekādu cerību, ka mūs kāds sagaidīs.... Mirklī, kad lielajā lidostā atradām savu vadītāju, es aiz laimes apkritu viņai ap kaklu ( un cita turciete pēc tam teica, ka izskatījās, ka satikušās 2 senas un mīļas draudzenes). Gājām meklēt savus čemodānus - kuru nebija!!! Un neviens nezināja, vai tie ir Stambulā vai Ankarā. Vēl 2 stundas pagāja, kamēr aprakstījām čemodānu lielumu, krāsu un plkst. 5.00 no rīta bijām viesnīcā. Čemodānus atguvām tikai pateicoties tam, ka iesaistījām turku valodā runājošo viesnīcas menedžeri, kurš visu dienu zvanīja uz lidostu ( jutām jau, ka zvanot pēdējās reizies viņš sirsnīgi  lamājās un izskanēja vārdi līdzīgi kā "Eiropa, prestižs") un nākamajā naktī čemodāni bija pie mums! :))) Atpakaļ ceļā manai kolēģei no Ventspils gaisā starp Ankaru un Stambulu salauza ritenīšus čemodānam. Solīja, ka no rīta noteiktā vietā, laikā iedos jaunu koferi, bet no rīta skrējam kā trakas pa visu lidostu, jo neviens tā īsti nesaprata, kuram tad jādod tas jaunais koferis un tā īsti arī neviens nerunāja angliski.... Domājām, ka nokavēsim arī to lidmašīnu un tad būtu jādzīvo Stambulā, kas noteikti arī nemaz nebūtu tik slikti..... 

 

Programmā bijām 3 meitenes no Latvijas, 1 no Lietuvas, īpaši foršā Matea no Slovēnijas, 3 vācietes, 2 francūzietes. Kopā ar latvju meitenēm un slovēnieti augas naktis klejojām pa tirgiem, tusiem. Klausījāmies turku mūziku, baudījām gardos ēdienus - ui, ku labs laiks tas bija! 

Noteikti izmēģinat!!! nenožēlosiet. 

P.S. Cik zinu, tad Irēna un Aija arī ir bijušas Grundtvig programmā Somijā. Varbūt varat pastāstīt savu pieredzi???

Welcome... 

 

Turcija

Gremdējos atmiņās par savu pagājušā rudens braucienu uz Turciju. Tas notika Grundtvig programmas ietvaros, ( iesaku iesaistīties visiem šajā programmā). Nokļuvu Ankarā... un gatavoju no akmeņiem lelles ( par tām sīkāk pastāstīšu vēlāk). Turcija jeb Ankara mani pārsteidza ar visu. 

1. Bijām galvaspilsētā, kurā nejutām tūristu plūdus - tas priecēja, jo varējām izjust īstu un vienkāršu turku dzīvi. 

2. Cilvēki mīļi, jauki un atsaucīgi... Kaut angļu valodu zināja retais, mums komunikācijā nebija problēmu. Zīmju un mīmikas valoda mums visiem viena. 
3. Nodarbības perfektas - ne pārstrādājāmies, ne slinkojām.... 

 4. Ēdieni, restorāni un klubi - katram pēc savas gaumes... un daba tik skaista.... Turku tirgošanās vien jau ir ko vērta....  tā es varētu turpināt uzskatīt vēl un vēl... 

Es mīlu Turciju!!! Pēc dabas esmu ceļotāja, tik iespējas pagaidām mazas. Ja man teiktu, ka rīt jāceļo uz Ziemeļpolu - es būtu gatava jau pēc stundas..... un Turcijā noteikti atgriezīšos.... 

Rokdarbu idejas toreiz sasmēlos kalnu kalniem...., bet par tiem arī citu reizi pastāstīšu....  

Mazās ceļojuma piezīmes

Ankara
Mans ceļojums sākās ar Turkish airlines piedzīvojumiem! Godavārds, nākamo reizi padomāšu, vai lidot ar šo lidsabiedrību ( kaut gan pēc piedzīvotā, esmu kļuvusi par "augsta līmeņa speciālisti" bagāžas meklēšanā lidostās, kur neviens nerunā angļu valodā)!!! Visi lidojumi aizkavējās un, kad mēs - 3 meitenes no Latvijas un viena lietuviešu draudzene - bijām nokļuvušas Ankarā, vairs pat neticējām, ka mūs kāds sagaidīs, tomēr Grundtvig programmas vadītāja nebija atmetusi cerības mūs ieraudzīt un, baidos pat domāt, cik stundas neziņā viņa pavadīja lidostā. Es no priekiem apkritu viņai ap kaklu  un vēlāk viena no mūsu skolotājām teica, ka esot izskatījies tā, it kā satiktos divas ļoti tuvas, bet sen neredzējušās draudzenes :)



Man Ankara ļoti, ļoti patika, jo:

1. tā nav izteikta tūristu pilsēta, līdz ar to nav arī ļoti daudz priekš tūtristiem uzprišināto veikalu,

2. cilvēki bezgala jauki, atsaucīgi,

3. ēdiens vienkārši lielisks,

4. ielās cilvēki nerunā angliski un tas bija visjautrākais.

Man jau šķiet, ka mazās tautas ātri saprot un iemācās vārdus svešā mēlē. Mēs, kā jau latvietes, uzreiz apguvām " paldies" - teşekkür ederim.

Turki ļoti mīl savu bijušo prezidentu Mustafu Kemalu, kuru mēs saucām par Ataturku, jo  izrādās, ka vārds Ataturks ( turku tēvs) ir goda nosaukums, kurš apliecina turku izpratni ar Mustafa nopelniem Turcijas valsts dibināšanā. Ataturka bildes bija visur - skolā, uz ēku sienām, bāros.... Mums tas mazliet gan atgādināja Ļenina laikus.... bet vienalga - interesanti atgriezties pagātnē... Protams, neiedziļinājāmies vēstures jautājumos un neprecizējām cik daudz viņš bija diktators vai demokrāts. Bijām arī Anitkabir - Ataturk's Mausoleum, bet muzeju jau slēdza ciet, un mēs nepaspējām izpētīt visu par šo personību.

Muzeja milzīgais laukums un grandiozās ēkas atsauc atmiņā Padomju laikus. 

Skolā, kurā notika mūsu leļlu meistardarbnīca, izbaudījām mākslu!

Izšūšana ar zelta diegiem! 

Hmm, es to nevarētu:)

Top aizkari! 

Es noteikti pamēģināšu Ebru mākslu!

Meistarei tas izdevās ļoti viegli un ātri! 

Ebru ir viens no senākajiem Turcijas mākslas veidiem.

Ebru pētnieki uzskata, ka senie gleznojumi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, cēlušies Vidusāzijā – daudzu kultūru centrā. Pirmsākumos Buharā un Samarkandā ebru jagatiju valodā tika dēvēta par ‘ebre’ (dzīslots). Kad šis mākslas veids pārceļoja uz Irānu, tā kļuva zināma kā ‘ebri’ (mākoņains, kā mākonis) vai ‘abru’ (ūdens virsma) – vārdi, kas centās rast precīzāko skaidrojumu. „Māksla uz ūdens virsmas”... uz Indiju aizceļoja kā ‘abar’, Anatolijā nonāca kā ‘ebru’. Vecmeistari gan bieži turpināja to dēvēt par ‘ebri’.

Paldies visiem draugiem, kuri bija ar mums kopā -  Ankarā! 

Mazās ceļojuma piezīmes

Mērijas Popinsas smieklīgais ceļojums. 


Es ar draudzeni, kā jau ierasts, katru vasaru dodamies tur, kur vējš pūš. Mūsu ierastā ceļošanas taktika ir: nedomāt konkrētas vietas, kur ceļosim, neņemt līdzi karti, iepriekš nesarunāt naktsmājas - vienkārši baudīt procesu un priecāties. Latvijā vēl neviens cilvēks ( ja vien spēj pozitīvi komunicēt ar citiem cilvēkiem) nav pazudis! Tā, nu, šoreiz iesēdāmies mašīnā un braucām. Maršruts vienmēr sanāk pats no sevis, skatoties no tā punkta, kurā Latvijas vietā tobrīd satiekamies ( iespējas vienmēr ir dažādas). :)
Šoreiz mums izdevās smieklu pilnais ceļojums ( kaut gan tāds mums iznāk vienmēr) ar pārģērbšanos. Bet, ... visu no sākuma.
Satikāmies mēs Ķekavā, līdz ar to dabiski bija stūri griez ne uz Rīgas pusi, bet gan doties cauri saremontētajam hesam un tad jau tur, kur apvedceļos trāpa. Nonācām uz Tallinas šosejas un smējām, ka varam trāpīt arī Igaunijā.
Pirmā pietura: Minhauzena muzejs! 
Oficiālā informācija vēsta, ka: Minhauzena muzejs atrodas gleznainā Vidzemes jūrmalas pusē Duntē, 8km aiz Saulkrastiem.Minhauzena sievas Jakobīnes istabā Jūs redzēsiet 18. gadsimta īstenu dāmu paradīzes stūrīti, savukārt barons Minhauzens Jūs sagaidīs ar tikko gūtu medījumu - ar vienu šāvienu nomedītu pīļu virteni.Muzeja pirmajā stāvā apskatāma Minhauzena slavas zāle, savukārt otrajā stāvā savu mājvietu atradušas gan esošo, gan bijušo slavenību vaska figūras. 

Minhauzena muzejā viss ir patiess - tikai savādāks!

Jakobīnes gulta

Smalkās smaržas

 Agrs rīts, muzejs it kā slēgts ( uz plāksnītes rakstīts, ka pirmdienās nestrādā), bet durvis vaļā, un laipns puisis vedina mūs nākt tik iekšā. Pie mūsu minstināšanās, sak, muzejs slēgts, smaidot atbild - Minhauzens jau var samānīties. Mums tiek piedāvāti tērpi pielaikošanai un uzvilkšanai, lai labāk izprastu Jakobīnes un Minhauzena laiku, no kā arī neatsakāmies. Izguļamies Jakobīnes gultā, aplūkojam nakts galdiņa smalkos drapējumus un noskatamies jauku animācijas filmiņu par Minhauzenu. Protams, pamanu arī lelli Minhauzenu, kuru noteikti jānofotografē ( lelles ir mana vājība). Tālāk nolemjam doties pa meža taku līdz jūrai.  Kleitas vilkt nost negribas, bet darbinieki saka, ka tik pielijušā mežā  noteikti nolauzīsim kaklus ar garajām kleitām ... :) Kaklus nenolauzām, bet izsmējāmies gan, ka visu laiku zem kājām  skatoties ( taka bija tiešām slidena) kakli mazliet sāka sāpēt!  Meža takā izmēģinājām visas aktivitātes un jautri pavadījām laiku.
Ar bērniem braucot noteikti taka būtu vēl jautrāka, bet šis ir draudzeņu ceļojums, kurā nedomājam ne par darbu, ne ģimeni - tikai sevi!
Tad, nu, pa taku staigājot nonācām līdz jūrai, kur nebija neviena akmens, tāpēc nākamais maršruts mums ieplānojās - akmeņainā jūra, sarkanas klintis un draudzene teicās esot lasījusi par vietu, kur nav kāpu zonas, bet pļava ieiet jūrā. Aizgājām atpakaļ līdz muzejam, darbinieki laipni uzdāvināja karti un izstāstīja ceļu. Ieteikums bija braukt līdz Tūjai un tad pa mazu zemes ceļu gar jūru līdz Ķurmragam, kur esot ļoti skaista vieta.  Īpaša esot bāka, kas kādreiz atradās stāvkrasta augšdaļā, bet nu tā „draudzējas” ar jūru. 

Ak, šīs lelles!

Deja ar Minhauzenu


Sēdāmies mašīnā un sākām braukt. Pie Tūjas, gar jūru braucot,  apskates vietas pavērās gana skaistas, bet ceļš... brrrr. Laikam pēc lietus bedres vēl lielākas, un es nolēmu, ka atpakaļ pa šo ceļu, nu, noteikti nebraukšu. Tad, kad palikuši bija vien daži metri līdz Ķurmragam 

Skaisti - dabā vēl sarkanākas... 

( pēc mūsu aprēķiniem) , ceļš beidzās, zīme vēstīja privātīpašumu un aizliegumu novietot mašīnas. .... Mēs esam likumam paklausīgas un nolēmām izbraukt uz lielā, skaistā, asfaltētā Tallinas ceļa, tad iegriezties nākamajā meža takā.... ( tur arī es vairs nekad nebraukšu, jo: 1. Ķurmragu nesasniedzām; 2. mašīnai kaut kas tāāāā nobrakšķēja.....). Tā, nu, līdz skaistajai bākai netikām, bet nepadevāmies un atradām kempinga vietu, kurā varēja droši nolikt mašīnu un aizstaigāt līdz jūrai.

Atpūtas mirklis akmeņos

Pēc tam, kad nopeldējāmies jūrā un atpūtāmies, bijām laimīgas nokļūt atpakaļ uz lielā, skaistā, asfaltētā Tallinas ceļa un kādu mirkli izbaudot braucām pa to. Salacgrīvā nolēmām launagot un tā kā pulkstenis bija jau tuvu vakaram, sākām domāt par nakšņošanu. Ir viena laba lieta - informācijas centri. Pēc plkst. 17.00 atbildēja mums Rūjiena un ieteica nakstmājas Ķoņu dzirnavās. Sazvanījām saimnieci, kura laipni apsolījās mūs pieņem.

Ak, šīs Ķoņu dzirnavas - paradīze zemes virsū!!!! Skaisti, skaisti un skaisti.... Un cilvēki tik laipni, radoši, pozitīvi..... iesaku viesiem nakšņot Ķoņu dzirnavās! :) Aprastīt un safotografēt to skaistumu nebija iespējams. Nakšņojām dzirnavu senajā ēkā, kur katra istabiņa kā mākslas darbs. Gultas maišēļi smaržo pēc siena, kaķis -  dzirnavnieks -  naktī ciemojās ar mums  un otrā rītā ekskursija pa dzirnavām.  Apskatījām vēsturisko miltu malšanu (labības gaņģi, laikam to skrotējamo mašīnu, putraimu skaldītāju),vilnas apstrādi  - kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu uz milzīgām mašīnām.Nu, tas bija iespaidīgi un ļoti interesanti. Un kādas segas viņi tur darina - dabiskas ar vilniņu, košas un krāsainas! Ui, prieks noskatīties!  Draudzene jau nolēma pēcāk mājās izmērīt spilvenu un pasūtīt netradicionālu un ļoti interesantu spilvendrānu.

Rūjienas ūdens pumpis 

Rīts Ķoņos 

Nopietns mašiņš...

Sēžot un brokastojot Ķoņos ( baro tur super lieliski!), sākām lasīt vietējo avīzīti, un es ieraudzīju labu informāciju - Naukšēni  tepat netālu un Cilvēkmuzejs ir dzirdēts, ka gana labs esot.   

Nu, ko - aiziet! Pa ceļam iegriežamies Rūjienā. Sākumā pilsēta mūs neuzrunā, bet ... atliek vien parunāt un paklausīties gudros cilvēkos, kad viss šķiet citādāks. Iegājām izstāžu zālē, kur, skatoties talantīgas Mākslas skolas absolventes darbus, bijām mazliet ielīdušas pa vidu pasākumam, kurā simpātiska Rūjienas iedzīvotāja ( apjukumā nepajautājām kas un kā, bet laikam izstāžu zāles darbiniece) runājās, spēlēja ģitāru un dziedāja kopā ar vecākiem ļaudīm. Mēs aizgrābtībā klausījāmies, līdz ( šķiet, mums par godu) vadītāja pastāstīja interesantas lietas par Japānu, sadraudzību, slaveno ūdens pumpi, izrādīja mums Japānas dāvanas.... un mēs steidzām nofotgrafēt to slaveno ūdens pumpi, kurš tik ļoti iepaticies japāņiem...   

Tālāk ceļš ved uz Naukšēniem! Kas ir Cilvēkmuzejs? Internets vēsta, ka tā ir :  

vieta, kur stāstām stāstus par NAUKŠĒNU DISKO zemē dzimušajiem, ienākušajiem un palikušajiem. Te atklāsi sevī igauni, pats sevi iekļausi muzeja pamatkrājumā un uzzināsi savu augumu NAUKŠĒNU PIRKSTOS, bet svaru - PEITĒNU KILOGRAMOS. Vieta domājošiem cilvēkiem, kuri nebaidās pasmieties par sevi, nav sarūsējuši, nav aizspriedumiem pilni.

Atkal joki un jautrība... un garšīgā rapšu kanēļa eļļa, kuru vēlāk, ģimenei kanēļmaizes cepot, laikam aiz sajūsmas par daudz piešāvu klāt. Ģimene teica - tāda dīvaina piegarša kanēļmaizītēm... hi, hi! 

Iegūstot audējas kvalifikāciju....  

Šis bija muļķu tērps... 

Tā mums vienā jautrībā pagāja divas dienas. Neticat, aizbraucat un pamēģinat!