101 Dalmācietis Mangustīte

MANGUSTĪTE 

Šodienas fotosesijai bija gatava Mangustīte. Patiesībā viņai vēl tā īsti vārdu neesam izdomājuši, jo .... khm, kā lai to saka.... visi ģimenē viņu saucam par BIG MAMA.... 

Es saku bērniem, ka vajag ko mīļāku, bet viņi tik "big mama, big mama".... Sākumā, kamēr vēl nebijām sapratuši, kurš puika, kura meitene, šo kucēnu saucām par Mangustu, jo kucēns bija vislielākais, dūšīgākais un rosīgākais. Izrādījās - meitenīte, kura vēl pagaidām īpaši ar brāļiem un māsām netusē, jo sapratusi, ka dzīves pirmajos mirkļos pats svarīgākais ir labi paēst un labi pagulēt. Ja pēc saldā sapnīša netiek pirmajā sekundē pie pupa, tad protesta akcija ir gana skaļa.

Manas gada balvas

2011. gadā atskatoties! 


Katram vecam gadam aizejot, es pie sevis vienmēr savelku bilanci - par kultūras pasākumiem, grāmatām, kino un citām labām lietām, kuras esmu izbaudījusi aizejošā gadā, un veidoju domās saraktu ar TOP1. Šoreiz nolēmo to paveikt savā blogā.  Sarakstu cenšos godīgi veidot no 2011. gadā redzētiem iespaidiem. 
Tatād mana GADA BALVA 2011 šoreiz tiks piešķirta:

1. Grāmata  P. G. Vudhauzs "Labs i', Džīvs!"

Grāmata, kuras sižets nav svarīgākais. Es mīlu angļu humoru, angļu kino un angļu grāmatas, tāpēc teikšu tā - šī ir grāmata nedienām vai dienām, kad melnie mākoņi aizēno sauli.   Vudhauza citāts, kurš atrodams šajā grāmatā: „Dzeltena gumijas pīlīte, kas ar sūkļa palīdzību tiek nogremdēta vannā un pēc tam palaista vaļā, no ūdens izsprāgst tādā veidā, kas spēj izklaidēt pat visdziļāko rūpju māktos.” Tieši šāda dzeltena gumijas pīlīte ir P.G.Vudhauza grāmata.Vien lasi un smaidi. Ļoti gribētu šo grāmatu izlasīt angļu valodā (kaut latviskais tulkojums bij labs), tāpēc, ja vien kāds to man varētu piedāvāt - labprāt nopirktu angļu variantu. :) 

2. Kino - ļoti daudz filmas skatītas un grūti izvēlēties. Man šķiet, ka šobrīd esmu aizrāvusies nedaudz vairāk ar senajām filmām, tāpēc  gribu pirmo vietu dot " Grand Hotel" ( Edmund Goulding). Grēta Garbo!!! 
3. Koncerts - neparastās dziedātājas Pelagejas koncerts, kurā savijās un sirdi priecēja krievu tautasdziesmas, senslāvu rituālu dziesmas un mūsdienīgi ritmi. 
4. Opera - "Dievu mijkrēslis" . Biju godīgi sakot sabijusies - nopietna izrāde, 7. stundas. Pirmajā cēlienā gan mazliet iemigu, jo sižets tā lēni lēnām virpinājās vaļā un mans darba nedēļas nogurums ņēma virsroku, bet - pēc tam - acis vaļā un sirds pa muti lec laukā. Solisti izcili, darbs vienreizējs.
Šoreiz gribu Operai piešķirt divas balvas, jo nevaru sarakstā nepieminēt multimediālo  darbu "Kara daba".  


5. Izstāde - nevaru nevienu atcerēties. Noteikti jau tika iets uz izstādēm, bet neviena nav sirdī iekritusi uz palikšanu. :(

6. Ceļojums -   esmu 2011. gadā diezgan daudz paceļojusi pa Latviju un pabijusi pat Turcijā, bet  visam pāri stāv ceļojums uz Ludzu. Satiekoties ar Līgu Kondrāti, gidi, kura spēj iedvesmot visus, kuras sirds pieder Ludzai un latvju tautas vēsturei, viesojoties Amatnieku centrā un vizinoties vēlāk ar laivu pa Daugavu, klausoties stāstos par šo likteņupi, nemaz ar nebij laika fotografēt un fotografēties, jo sirds grima senatnes mistērijā, domas kavējās vēsturē. Ceļojums bija kā patriotiska meditācija.  Iespaidojoties no šī ceļojuma, iesāku lasīt  Jāņa Lejiņa eposu " Zīmogs sarkanā vaskā". 

Koptamborēšana

Getras gatavas! 

Jā, tādai kopīgai tamborēšanai ir spēks. Paldies Lindai! Kaut naktis negulēju ( iemeslu skaties šeit), bet nevarēju taču iesākto darbu pames pusratā, jo kopīgi sākām un kopīgi viss jāpabeidz. Tagad esmu ļoti apmierināta ar savām getrām, kuras valkāšu uz zābakiem. 

Svētdienas kadrs 26.02.

Mani mīluļi! 
Tā kā mana dzīve šobrīd griežas tikai par un ap viņiem, tad svētdienas kadri ir divi.

Paēdis un laimīgs... 

Kad es varēšu ar tiem baltajiem spociņiem spēlēties? 

Zeķu zvēruļi

Rūķis un Duksis! 

Nebiju vēl atrādījusi kādu no gatavotajām Ziemassvētku dāvanām. Tās aizceļoja pie 2 burvīgiem puišiem. Rūķi darināju ļoti aizrautīgi, kaut sākumā nemaz nenojautu, kas tad īsti man top, līdz pamanīju - rūķis. Zeķu Duksis iznāca tāds mazliet lecīgs, bet noteikti pozitīvs. 

Ēšanas prieki

Kad nav ko ēst! 

Mūsu ģimenē tā ir iemīļotā frāze, jo trīs augošiem tīņiem vienmēr nav ko ēst. Pat tad, kad  paēduši pusdienas, kurās mamma uzmeistarojusi pat saldo ēdienu, pēc 2  stundām man kāds saka: "Mammu, mums nav nekā ēdama?" Domājot par ēdienu gatavošanu un pārcilājot plauktus, kuros sakritušas paciņu paciņas, ieraudzīju KUSKUSU. Biju to kādreiz kādai īpašai receptei nopirkusi un pēc tam veiksmīgi aizmirsusi. Vakar pagatavoju kuskusa biezputru, bet visi tā šaubīgi to apēda. Nevaru vien iedomāties kā vēl pagatavot šo lietu, lai ģimenei garšotu? Varbūt kādai no Jums ir pieredze un idejas par KUSKUSA gatavošanu? 

Padomju laiki

Žurnāls "Pionieris"! 

Nesen saņēmu no draudzenes vienu dikti labu materiālu no sen seniem laikiem.

Es zinu, kas ir pionieri un Sociālistiskā sistēma. Lasot šo te gabalu, godīgi sakot, mazliet šermuļi skrēja to visu atceroties.... 

Dalmācietis

Rīt aprit nedēļa, kopš mūsmājas ir ienākuši mazie kucēni. Biju nolēmusi vēl neko nerakstīt par viņiem, bet nespēju, jo katrs no kucēniem it tik īpaša personība, ka es varētu skatīties un priecāties augām dienām.  Nenocietos un gribu visus iepazīstināt ar dalmācieti nr.1 

PIRĀTS

Viņš piedzima kā trešais vai ceturtais bērns ģimenē ( psihologi Ādlerieši zina, ka tam ir īpaši svarīga nozīme :)))). Dzimšanas brīdī mamma izglāba viņam dzīvību, jo mazulis bija kaut kā ieķēries un nevarēja tik raiti piedzimt, bet suņu mamma Manga maigi aiz ķepiņas pavilka viņu un palīdzēja piedzimt. Pirmais mans izbrīns - Pirātam jau dzimšanas brīdī bija liels pavisam liels melnums uz acs - nē, ne jau zila acs, bet īsts dalmācieša plankumiņš.  Tāpēc iesaucām viņu par Pirātu, kas pēc tam pilnībā atspoguļojās kucēna raksturā. Zvanīju dalmāciešu speciālistei ( Mangas mammas saimniecei) un jautāju, vai tā var būt, ka plankums ir jau tik liels pašā sākumā, jo citiem mazuļiem plankumiņus var tikai vēl knapi nojaust. Viņa teica, ka tad laikam Pirāts būs visplankumainākais. Jā, un Pirāts tūlīt pēc piedzimšanas jau ierējās. Ja pārējiem kucēniem bija vien čīkstulīgas skaņas, tad viņam atskanēja reāls "Vau!" 

Jau pirmajā dienā Pirāts kļuva par īstu tusni, jo pie ēšanas bija klāt pats pirmais. Ja naktī neizdevās lielā burzmā to piena pupu uzreiz atrast, tad atskanēja tāaādas raudas, ka es un Manga bijām stāvus kājās. Tomēr vēlāk izrādījās, ka Pirāts ir ļoti draudzīgs, jo šobrīd vairāk tusē kopā ar diviem mazākajiem un ne tik tusnīgajiem kucēniem - silda viņus naktīs, kopā dodas ēst un vairs negrūž nevienu prom no "galda". 

Pirātam 7. dienas

Adītas aitiņu čības

Atkal filcējos veļasmašīnā! 

Pirms Ziemassvētkiem, kad bija uznācis čību un veļasmašīnā filcējamās dzijas bums, ņēmos kā traka, bet visu laiku nevarēju izprast - kāpēc čības tik minimāli safilcējas. Tagad zinu! Noputēja man veļasmašīna un meistars teica: "Jūs jau kādu laiku veļu mazgājāt pilnīgi aukstā ūdenī", jo salūzusi bija ūdens sildīšanas detaļa. Tāpēc arī nefilcējās. Pēdējās čības iemetu jau saremontētā mašīnā un rezultātā - izmērs, kurš bija domāts uz 39. numuru sarāvās līdz 36. vai 37. numuram ( precīzi nezinu, jo manās mājās nav neviena ar tik mazu kāju)! Tomēr čības iznāca jaukas. 

Mannas bumblas

Ko ēst, ja mājās nav nekā garšīga?  


Nu, jau vienu dienu jūtos pēc cilvēka, jo varēju izgulēties ( negulēšanas iemeslu skatīt šeit).  Spēku uzplūdos nolēmu pagatavot savai ģimenītei kaut ko garšīgu, bet ko lai pagatavo, ja mājās nav nekā garšīga? Pirmkārt, atvēru savu ēdamplauktu un ieraudzīju mannā. Tad parakņājos interneta dzīlēs un atradu recepti, kuras sastāvdaļas gandrīz visas man ir pieejamas. Un tapa Mannas bumblas... Varen garšīgas! ( To secinu pēc tā, ka vairākas reizes man bija saviem bērniem jāsaka: " Atstājiet arī kaut ko tētim!" Pēc ēšanas bērni secināja, ka sen nav tik labi ēduši ( hmmm, nu, laikam kādu nedēļu nebiju viņus lutinājusi ar kaut ko īpašu :) ). 

Tātad: ņēmu un ielēju katlā ūdeni un pienu ( aptuveni puse uz pusi), kad uzvārījās, piebēru mannu un cukuru - nu, vien vārd sakot izvārīju normālu mannā putru. Nu, labi, mazliet biezāku putru nekā parasti. Izkausēju putrā 1/4 daļu sviesta pikas un liku atdzesēties. Kad putra bija atdzisusi, iekūlu tajā 2 olas. Tad sapratu, ka manna ir kļuvusi nedaudz par šķidru un piebēru ( uz aci)  miltus. Veidoju no putras bumbiņas un eļļas peldē cepu zeltaini brūnas. Pēdējās divas gan sanāca nedaudz apmelninātas, jo meklēju fotoaparātu, kamēr bērni jau ķēra un meta mutēs gardās bumblas.... 

Cik ģimene apēd nedēļā?

Sērfojot internetā, atradu vienu riktīgi interesantu gabalu -  http://www.signis.lv/ko-gimene-aped-nedela/
Skatoties un lasot, aizdomājos, cik tad mana ģimene apēd nedēļā? Bieži vien abi ar vīra kungu domājam, ka vajadzētu parēķināt un saprast, lai varētu plānot budžetu, bet kāda gan liela plānošana var sanākt, ja ģimenē 3 pusaudži ar savām augošajām vajadzībām, kaķis, suns, kucēni. Zinu vien to, ka algas dienā dodos uz veikalu un nopērku visus našķus, ko sirds kāro. Tomēr ar vien vairāk pārliecinos, ka sirds vai garšas kārpiņas vairs nekāro neko.... viss tāds nekāds tajos veikalos.... protams, izņemot specializētos veikalus, kur acis vien zib... Bet varbūt tomēr man nevajag zināt, cik mana ģimene apēd nedēļā, jo tad mati sasliesies stāvus!!! Paldies dievam, mums ir lauki, kur pavasaros iestādam kartupeļus un zinām, ka rudenī būs ko ēst... 

Vairākus gadus atpakaļ amerikāņu fotogrāfs Peter Manzel devās apkārt pasaule, lai noskaidrotu – cik tad daudz dažādu valsts ģimenes nedēļā tērē uz ēšanu, ko viņi ēd un to visu arī nofotografēja. Grāmata saucās – Hungry Planet: What World Eats. 

Mana filma nr.1

101 Dalmācietis

Nu, nav man 101 dalmācietis, bet ir izcilā Manga, kura jau otro reizi savā mūžā kļuvusi par mammu. Pirmajā reizē centāmies viņu sadraudzināt ar dalmācieti, bet mīlestība ir mīlestība, tur neko nevar padarīt un Manga satika vilku sugas draugu. Kucēni bija melni.... Šoreiz pat neplānojām īpašus randiņus, tomēr kaimiņu dalmācieties gan bija visu ieplānojis un nāca pie Mangas ciemos... 
Esam nolēmuši ļoti pārdomāti meklēt saimniekus jaukajiem kucēniem, tāpēc gribu savā blogā rakstīt par SAVU pieredzi dalmācieša audzināšanā. Noteikti jau katram sunim šī pieredze ir citādākā, bet mums ir SAVA.


Tātad - MANGA

Bez oficiāliem papīriem, izcila dalmāciete.  Bērnībā, kā jau visiem suņiem, viņai patika ļoti, ļoti pastaigas mežā. Tomēr, ja tuvumā no krūmāja izspurdza irbīte vai krūmos pazibēja zaķis, tad Manga bija neapstādināma - aizauļoja draudzīgās medībās un mums sagādāja ne mazums uztraukumus.  Manga dievina bērnus un glābj viņus visās dzīves situācijās, pat tad, kad to it kā nevajadzētu darīt. Atceros, kad senos laikos devāmies peldēties uz ezeru, Manga nekāpa no ūdens ārā tik ilgi, kamēr ūdenī plunčājās kaut viens no mūsu ģimenes. Vīrs speciāli peldēja visilgāk, tad Manga centās viņu izstumt no tās slapjās peļķes ārā. Ziemā, kad ar ragavām un plēvi bruņojušies gājām sļūkāt pa kalnu, Manga glāba visus no šļūciena nezināmajā - ķēra aiz jakas, rokas un kājas un centās noturēt mūs kalna virsotnē. Bērnus, vispār visus cilvēkus, dalmācieši tiešām mīl ļoti,  mēs smejamies, ka Manga aiz priekiem par cilvēkiem varētu visus noklapēt ar savu asti.  Viņas aste ir tāds riktīgi stingrs sprungulītis un tā vicinās aiz priekiem, ka mēs saņemam astes mīļos belzienus.... Manga pati ir emocionāla un nedaudz hiperaktīva sunene, tāpēc vienīgais, ko viņa ne īpaši mīl   -  nervozus cilvēkus. Kopš kopā dzīvojam, mūsmājās tādi ciemiņi ir bijuši 2  - mazs, hiperkatīvs puikiņš un tīņu meitene ar ļoti trauksmainām izdarībām. Manga tad neuzticīgi visur staigāja viņiem pakaļ. 


Problēmas ar dalmāciešiem? Viena un pati galvenā problēma  - spalvas, kuras dzīvo visur - uz saimnieku jakām, šķīvjos, gultās, zābakos. Kaut arī ķemmējam suni, istaba jāsūc un jātīra 3 reizes dienā un tad jau arī nav vēl līdzēts ( jo īpaši pavasaros un rudeņos). Radi un draugi, kad brauc pie mums ciemos, nepucējas nemaz, jo tāpat jau beigās visi esam melnbalti.... Īpaši spalvām patīk iemitināties zeķēs, un mana māsa tās iesauca par mangenēm.... Bērni vilka kājās zeķes ar mangenēm! Spalvas ir cietas un stingras, saduras drēbēs tā, ka ne ar kādu rullīti vai veļas mašīnu nevar dabūt laukā. Bija reiz manās mājas super duper dārga, jaudīga putekļusūcēja prezentācija, teicu, ja izsūks mana suņa paklājiņu, noticēšu. Neizsūca!!!  Mūsu skolā bērniem ir obligātā forma - melna veste. Pietiek, ja ar tādu vesti noiet garām Mangai, lai visu vakaru mamma ar rokām lasītu no tās laukā spalvas. Protams, pie sintētikas jau viss līp klāt īpaši labi, tāpēc Manga mums iemācīja dzīvot zaļi, veselīgi un valkāt pēc iespējas dabīgāka materiāla apģērbus.  




Šoreiz tas arī viss.... Turpinājums sekos :)

Koptamborēšana

 GETRAS

Cieši biju nolēmusi piedalīties koptamborēšanā, bet dienu pirms referenduma manai sunenītei Mangai atskrēja bērniņi. Pirmā nakts negulēta,  bija jāpalīdz gan mammai naktī pagrozīties, gan kucēniem neraudāt. No rīta ( tā ap pusdienas laiku), nogurušu un sāpošu galvu nodomāju, ka tamborēšanas pasākums jāatliek, tomēr - es nemēdzu kaut ko dzīvē atlikt. Biju jau noskatījusi rakstu savā senajā grāmatā " Tamborējumi 380 tamborējuma rakstu" un uz 2. martu man vajag getras, kuras vilkt virs zābakiem, tāpēc - ķēros pie darba. Re, kas man sanāca! Tik tālu nu tiku. Raksta shēmu pamēģināšu ielikt blogā mazliet vēlāk, jo tagad iešu pie Mangas un kucēniem. Ceru drīzumā apskatīt arī pārejo tamborētāju darbus Lindas blogā. 

Svētdienas kadrs 19.02.

Mūsu ģimenē liels pieaugums - suņu mazuļi. Tas, nu, arī ir mans svētdienas kadrs, jo visi dzīvojam tikai ap  šo vienu svarīgo notikumu. Cenšamies jaunajai māmiņai palīdzēt visādi, kā vien mākam. Pirmā negulētā nakts mums visiem un darbu pilnas rokas..... Pavisam drīz manā blogā taps  dalmāciešu dienasgrāmata! :)

Pērļota piespraude

Mana pirmā pērļu broša miglainā bildē... 

Nu varu atrādīt kādu Ziemassvētku dāvanu, kuru darināju pirmo reizi mūžā - pērļu brošu. Neesmu es noteikti nekāda pērļotāja un tik piņķerīgu un smalku padarīšanu diezi vai centīšos sevī turpmāk attīstīt. Darbojos ne bez jokiem veselu vakaru, jo man bija tā iepatikušās tās pērlīšu krāsas un ideja.... Ļoti gribēju savai draudzenei Kristīnei pagatavot tieši kaut ko no pērlītēm. Gandrīz pašās darba beigās vēl pārtrūka tas speciālais diegs vai īpašā "žilka". Sakreņķējos ne pa jokam un tinu, pinu visu tā, lai neizjūk... ( zinot arī to, ka Kristīnes mazais Henrijs visas jaunās lietas apskata un apčamda no sirds). Ļoti ceru, ka broša vēl nav izjukusi Kristīnes mājās....  bet saņemties jaunai brošai nav pagaidām spēka. Varbūt ir kādi pērļošanas knifi, kuri šo procesu padara vieglāku? Bet galvenais jau šaja pērļošanas procesā laikam ir liela, liela pacietība, kuras man nav.  

Svētdienas kadrs 12.02.

Prieks, lidojums, dzīve...  

Rokdarbnieču tusiņš

Izmēģināju arī es pirmo rokdarbnieču tusiņu, uz kuru tika aicinātas manas draudzenes ( manas dzimšanas dienas ietvaros). Ne visas meitenes  tik ziemīgā dienā varēja atbraukt pie manis, bet pasākums izdevās godam... Bet sākšu visu no sākuma. 
Pirmkārt, manai sunītei drīz būs ģimenes pieaugums ( tēvs  to pat vēl nezina), tāpēc mazliet satraucos, kā viņa uztvers svešus cilvēkus mājās. Sākumā viņa runāja skaļāk par mums visām un satraukti kaut ko centās izskaidrot. Tā, kā mēs neko daudz no viņas teiktā nesapratām, bet drošības pēc pabarojām, tad sunenīte apmierinājās un apklusa ( ja kas, tad ļoti ceram, ka bērniņu tēvs ir kaimiņu dalmācieties un būs mums 101 ... nē, ceru, ka mazāk... dalmācieši, domās jau vizualizēju mājas un saimniekus, pie kuriem gribēs dzīvot mūsu mazuļi, un pavisam drīz manā bloglandē sāksies raibais seriāls...  ). 

Otrkārt, dāvanas no rokdarbniecēm vienmēr ir super interesantas. Antras pašas adītie cimdiņi - romantiski un silti bez gala ( izmēģināju jau Jelgavas skulptūru festivālā - rokas nenosala)... 

Kristīnes un Ritas dzijas kamols gaida savu slavas brīdi, kad tiks uztapināts kas interesants, bet kapuce - izcila... ( padomus, kā pareizi to valkāt varu smelties šeit)!  

Kad, nu, bijām krietni paēdušas, ķērāmies klāt  rokdarbiem. Antra iemācīja Kristīnei vienu no tamborēšanas rakstiem....  Piedod, Kristīn, tavu rakstu atsevišķi neiemūžināju.... ( būs tev jāatsūta gatavās šalles vai džempera fotogrāfija, kad uztapināsi... un ticu, ka uztapināsi)...  Mana Anete adīja skolas mājturībai džemperi, bet Rita ar Jancīti darināja zeķuzvēru. Protams, lieti noderēja Irēnīte padomi žurnālā "Avene". Kad Jancītis saprata, ka atļauts ir sagriezt cimdus, tad amats bij rokās un vajadzēja griezt un griezt... un zīmēt un un spēlēties un aktīvi visu ko darīties ( piedod, Janci, tavus zīmējumus es arī nepaspēju nofotgrafēt). 

Antra ievingrināja rokas plāno zeķubikšu reciklēšanā.... un rezultātā radās ... mīlīgs leļļuks, kuram tērps tiks modelēts jau mājās ar meitiņu Justīni kopā. 












Bet Ritas zeķuzvērulis ielīksmoja mūs ar savām košajām ausīm un apaļo dupsi... 




Protams, pa vidu neiztikām bez runām par pedagoģiju un bērniem... ( šoreiz bija satikušās trīs skolas - klasiskā, alternatīvā un skola, kas apvieno divas iepriekšējās.... ). Tā, mēs jautri pavadījām laiku un nospriedām, ka jāsatiekas biežāk!!! 
Ak, aizmirsu pieminēt, ka bija arī ieejas maksa par šo pasākumu - pogas!!! Man tagad būs acis zvēruļiem, kurus šūšu...


Paldies, meitenes, par šo dienu. 

Ledus skulptūras

Tas varētu būt arī mans šīs svētdienas kadrs... ola... ar dievišķām gaismas un faktūras spēlēm....

Bezgala skaistas šogad Jelgavā bija ledus skulptūras - mistērijas pilnas, sapņainas un filozofiskas.  Mani vienmēr pārsteidz tas, kā  ledus dzīvo pats savu dzīvi. Meistars var ielikt savu domu un formu, bet ledus pauž vēl daudz ko dziļāku, netveramāku un varenāku! 

Bērnības spēles

Bērnībā mums patika ēnu spēles un ēnu teātra izrādes... 

Šodien ar vīru atcerējāmies spēles, kuras spēlējām bērnībā un... izsmējāmies: tripetnadcatj ( 3 15 krievu valodā). Vai Jūs tādu spēlējāt? Un nez no kurienes bij vispār uzradies tik smieklīgs un neloģisks spēles nosaukums? Tā bija viena no skolēnu mīļākajām spēlēm.   Kaļimbaba bija gana sāpīga spēle, jo atceros ka mēs ar māsu tā sasitāmies ar galvām, ka man pie acs ilgi vēl bija zilums. Kopā ar lielākiem zēniem es spēlēju Kuilīti ( es to nosaukumu biju pavisam aizmirsusi). Šovakar centāmies atcerēties spēles noteikumus -  līdz galam neizdevās. Bija viens garāks kociņš, viens īsāks. Īsākais bija jāsit kādos 3 veidos prom pa gaisu un tad jāskaita kaut kādi punkti. Vai kāda no jums tādu spēli vēl atceras?  Tad vēl Zemes dalīšana un lēkšana ar gumiju, kur 2 meitenes ar savām kājām turēja gumiju, bet trešā meitene izleca dažādas kombinācijas, dažādos augstumos.... 
Protams tika spēlētas paslēpes, augstāk par zemi un kāpostiņi.  Vēl, kopā ar savām māsām, es iestudēju teātra izrādes.  Mūsu repertuārā bija "Karlsons" ( vara 3 reizes minēt, ko tēloju es), "Vecenītes ar saulessargiem" ( bija tāda ģeniāla grāmata) un noteikti visas sērijas no Aleksandra Volkova grāmatām par meiteni Ellu, lauvu un malkas cirtēju.... Arī skolā es iesaistīju klases meitenes izrādēs, jo biju taču pieredzējusi režisore. Mēs pat no lupatiņām taisījām lelles un zirgu.... 


Būtu interesanti uzzināt kādas spēles spēlēja gados jaunākās rokdarbnieces savā bērnībā. Man tādas Padomju atmiņas..... 
Un ko spēlē mūsu bērni?
Mans vecākais dēls šodien, gatavojot tekstu publiskajai runai angļu valodā, iedziļinājas savā bērnībā, kad vienkāršs kociņš bija šautene. Domāju, ka tā taču ir vēl ar vien - kociņš pārvēršas par visu, ko vien vajag ( arī par princi vai sunīti), vai ne?  

Dāvaniņa saņemta

Skrienot pa pasauli, cīnoties ar aukstumu un internetu, kurš pazūd un atrodas, esmu nepiedodami nepieklājīgi aizmirsusi bloglandē pateikt mīļu un lielu paldies Zizei jeb Ilzei par veco, labo šūšanas grāmatiņu.  Bet vislielākā sajūsma man, protams, bija par mīļo peļuku ( adatu sargātāju), kuru ieraudzīju guļam blakus grāmatai. Tanī mirklī smaids man bij' līdz ausīm un cilvēki Rīgas ielās sāka aizdomīgi uz mani skatīties, sak, kāpēc viņa tik laimīgi smaida! 

Peļuks jau gatavs darbam...

Sajūsmā par dāvanu, protams, aizdevos uz paradīzi, kas saucas Abakhan un sapirkos kalnus....

Super lētie, atlaides audumi... 

Mans pavasara halāts vai kleit - halāts...

Šī grāmata atsauca man atmiņā bērnību, kad kopā ar mammu funktierējām un pašas zīmējām piegrieztnes svārkiem, kleitām, biksēm. Tajos laikos jau veikalos nevarēja neko pa smuko nopirkt, un mēs mammai esam 3 meitas, kuras visas gribēja tolaik pucēties. Tad,nu, šuvām saules griezuma svārkus, batikojām paššūtas bikses un pat krāsojām tās ar alumīnija krāsu ( bija tāda pūšama krāsa, līdzīga kā tagad grafiti meistari lieto :0). Vienu reizi, ar autobusu braucot kādā skolas ekskursijā,  krāsa mazliet atdalījās no biksēm un pielipa pie sēdekļa. Šoferis lika to visu notīrīt. Bija jau mazliet neērti no lielāko klašu puišiem, bet stilīgas bikses prasa savus upurus... :) 

Lupatdeķītis paklājiņš

Kas var būt labāks kā sestdienas dienu pavadīt radošā draugu lokā, iemācoties ko jaunu! Protams, internets ir pilns ar visvisādām idejām ( kā mans dēls saka: " Visu jau ir izdomājuši Ķīnā, Japānā un Korejā), bet satikties ar jaukiem cilvēkiem un kopīgi kaut ko padarīt vienmēr ir patīkami.  Dieniņa mums tiešām izdevās jauka!  Beidzot es iepazinos ar Aiju un Janu, un atkalredzējos ar Irēnu "Otrās elpas" sarīkotajā lupat - paklājiņu taisīšanas tusiņā.
2 stundas aizskrēja vēja spārnos -  pļāpājot, bārstot labas idejas un tapinot paklājus. Es, pļāpādama, sagriezu gan pareizas lupatiņas, gan šķības un pārāk īsas.... paspēju sasiet tik vienu rindu no paklājam ieplānotajām... tomēr prieks par jauko dienu nemazinājās.
Svētdienā kopā ar meitiņu ap paklāju darbojāmies divatā. Cik labi, ka ir meita, kurai patīk rokdarbi, jo viena es diezi vai pabeigtu šo ietilpīgo meistarstiķi....
Noteikti nākamajam paklājam ( ja vien tādam saņemšos) neizmantošu to sietu no būvniecības veikala, jo dursta un dedzina rokas tā stiklašķiedra. Jau tagad gribas mest plinti krūmos, bet - puse darba padarīta un nemēdzu tā atstāt visu pusratā.... Ir jau idejas par cita veida paklājiņu, bet - tad jau redzēs.... Palasījos pie Aijas komentārus un tiešām, visām rokdarbniecēm izsakot viedokļus, vienmēr dzimst kas foršs un labs.

Enerģiski sarkanais Janas paklājs  

 Romantiski rozā - Irēnas paklājs 

Maigi mājīgais - Aijas paklājs

Man paklājs pēc veselas svētdienas darbošanās...  - raibs kā rudens lapa... 

Otrā elpa

Paklāju siešanas nodarbība 4. februārī

• 23. jan 13:37

http://www.draugiem.lv/otraelpa/news/?p=6369458

Burvīgā Jana Jankovska iemācīs kā vecajiem dvieļiem, krekliem un citām drēbēm piešķirt otro elpu, pārvēršot tos par krāsainiem paklājiņiem.

Ja vēlies, vari droši paņemt līdzi savu veco drēbju kolekciju pārstrādei un asas šķēres. Ja nebūsi paņēmis izejmateriālus, nekas, mēs Tev piešķirsim!

Nodarbība notiks laikā no 12:00 – 14:00, dalības maksa 2.00 Ls

Lūdzu rezervē sev vietu nodarbībā laikus, rakstot e-pastu uz elpa@otraelpa.lv, zvanot pa tālr. 67287172 vai arī veikalā uz vietas.

Beidzot pieteicos un būšu Otrajā elpā!!! !  Ļoti ceru, ka neaizsalšu un varēšu tikt. Es tikšu. Irēnīt, lasīju, ka tu arī tur būsi un apmācīsi zeķu zvēru smalkumos. Forši! Tad jau tiksimies...