Par mani

Mans fotoattēls
Ozolnieki, Latvia
Mīlu sauli, un man nekad nav garlaicīgi...

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Es izlasīšu

Kaut arī lasīšana angļu valodā būs liels jo liels izaicinājums, tomēr apņemos nopirkt šo grāmatu un noteiki to izlasīt. Kā teica mana angļu valodas  skolotāja -  lasīt var arī gadu vai ilgāk..... Šo grāmatu man ieteica draudzene no Slovēnijas un šķiet, ka tā būs man  pa spēkam. :) Tikai šobrīd izskatās, ka būs jāpērk internetā un vēl jāgaida, kamēr tā pie manis atceļos, jo mūsu portālā i-book.lv nevarēju atrast. Nez cik ilgi ceļo interneta grāmatas pie saviem lasītājiem??? Degu nepacietībā sākt lasīt....

The Hidden Europe hardcover book
Background

For many Westerners, Eastern Europe is about as appealing as a deodorant-free French armpit. That didn't scare Francis Tapon because not only did he learn how to rough it by walking across America four times, but he is also half French, so he kind of smells too.
Francis spent nearly 3 years traveling and backpacking in 25 Eastern European countries. It started with a 5-month trip in 2004. He returned in 2008 to spend 3 years exploring all the countries again. The Hidden Europe is Book Two of the WanderLearn Series.
There are 25 chapters (one for each country). Each chapter:
  • Examines an Eastern European country's history, food, language, sites, stereotypes, and drinking habits.
  • Covers Francis Tapon's personal adventures in that country.
  • Ends with a short summary of what practical things you can learn from that country.

Šodien klausos

Mana laimes dienasgrāmata

"Esmu pateicīga, ka man ir sava dzīvesvieta. Esmu iemācījusies to attīrīt tā, lai enerģijai mājā būtu netraucēta plūsma." Inese Prisjolkova

Mana darba vieta! 


Vispirms jau liels paldies Inesei ( www.pavasarastudija.lv), kuru satiku pagājušajā gadā un no viņas iedvesmojos mainīt savu dzīvi. Sāku darīt lietas, kuras mani iepriecina, sāku baudīt dzīvi un nospraust sev jaunums mērķus.
Šobrīd mana ģimenīte ir sapratusi, ka rokdarbus un rotaļļietas arī turpmāk gatavošu un vakar ķērās klāt pie manas jaunās darba vietas sakārtošanas.  Urrrā, man ir galds, kur šujmašīna stāvēs vienmēr, jauna galda lampa, lai pa tumsu nav jāmokās ievērt diegu adatā un kastes, kurās beidzot varu salikt visus dzijas kamolus! Es esmu tik priecīga, ka šorīt, dzerot rīta kafiju, jau ar nepacietību gaidu to mirkli, kad varēšu pēc dienas oficiālās daļas ( obligātajiem darbiem) atkal šūt un adīt. Ir radusies ideja par to, kā saķert aiz "astes" ( lasīt aiz diega) diegu spolītes un sakārtot tās vienā konkrētā vietā. Šobrīd diegu spoles vēl klejo pa visu māju. Kad visas radošās idejas būšu īstenojusi, tad svinēšu savas darba vietas dzimšanas dienu. Vēl jāaplīmē kastes un vēl, un vēl, un vēl šis tas jāizdara.... Prieks ir liels, jo man nekad nav bijusi sava stūrīša sajūtas. Tagad ir!


Mani sapņu skapīši un plauktiņi!!! 
Reclaimed Farm Wood Shelf handcrafted by Ivars Design –
the wood is estimated to be 100+ years old!  Now that’s some history!!
Lai lietas pozitīvi uz priekšu virzītos, gribēju vizualizēt  savus plauktus, kurus noteikti ielikšu  istabā, bet vairs nevaru atrast īstās bildes. Šobrīd atradu vienu variantu.  Tomēr zinu, ka kaut kur blogu dzīlēs redzēju savus īstos sapņu plauktus. Meklēšu tos! 

(Pic from www.blog.designsquish.com)

Atradu gandrīz ideālus manus sapņu plauktus!!! (Pic from www.blog.designsquish.com)

Ziemassvētku priekam

Katru gadu esmu vēlējusies laicīgi sākt domāt par mazajiem Ziemassvētku nieciņiem, bet nekad vēl man tas nav izdevies. Šogad, iedvesmojoties no meiteņu blogiem, esmu beidzot laicīgi sākusi domāt par dāvanām. Ne tikai domāt, bet arī darīt!!!  No sirds uz sirdi - saviem mīļajiem, tuvajiem un tālajiem! Pirmā uzradās  šallīte. Laikam no volāndzijas prātīgāk būtu darināt šaurāku šalli, tad izceltos tās faktūra un gaisīgums, bet man patīk platas un biezas šalles. Meita gan kritisku aci uzmeta manam darinājumam un teica - viena liela, kruzuļota čupa. :) Nākamā šalle  jau tiek adīta pēc visiem standartiem, bet šo es jau zinu, kam dāvināt..... 
Ziemā būs silti... 

otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

Mazās ceļojuma piezīmes



Ankara
Mans ceļojums sākās ar Turkish airlines piedzīvojumiem! Godavārds, nākamo reizi padomāšu, vai lidot ar šo lidsabiedrību ( kaut gan pēc piedzīvotā, esmu kļuvusi par "augsta līmeņa speciālisti" bagāžas meklēšanā lidostās, kur neviens nerunā angļu valodā)!!! Visi lidojumi aizkavējās un, kad mēs - 3 meitenes no Latvijas un viena lietuviešu draudzene - bijām nokļuvušas Ankarā, vairs pat neticējām, ka mūs kāds sagaidīs, tomēr Grundtvig programmas vadītāja nebija atmetusi cerības mūs ieraudzīt un, baidos pat domāt, cik stundas neziņā viņa pavadīja lidostā. Es no priekiem apkritu viņai ap kaklu  un vēlāk viena no mūsu skolotājām teica, ka esot izskatījies tā, it kā satiktos divas ļoti tuvas, bet sen neredzējušās draudzenes :)



Man Ankara ļoti, ļoti patika, jo:

1. tā nav izteikta tūristu pilsēta, līdz ar to nav arī ļoti daudz priekš tūtristiem uzprišināto veikalu,
2. cilvēki bezgala jauki, atsaucīgi,
3. ēdiens vienkārši lielisks,
4. ielās cilvēki nerunā angliski un tas bija visjautrākais.
Man jau šķiet, ka mazās tautas ātri saprot un iemācās vārdus svešā mēlē. Mēs, kā jau latvietes, uzreiz apguvām " paldies" - teşekkür ederim.




Turki ļoti mīl savu bijušo prezidentu Mustafu Kemalu, kuru mēs saucām par Ataturku, jo  izrādās, ka vārds Ataturks ( turku tēvs) ir goda nosaukums, kurš apliecina turku izpratni ar Mustafa nopelniem Turcijas valsts dibināšanā. Ataturka bildes bija visur - skolā, uz ēku sienām, bāros.... Mums tas mazliet gan atgādināja Ļenina laikus.... bet vienalga - interesanti atgriezties pagātnē... Protams, neiedziļinājāmies vēstures jautājumos un neprecizējām cik daudz viņš bija diktators vai demokrāts. Bijām arī Anitkabir - Ataturk's Mausoleum, bet muzeju jau slēdza ciet, un mēs nepaspējām izpētīt visu par šo personību.



Muzeja milzīgais laukums un grandiozās ēkas atsauc atmiņā Padomju laikus. 

Skolā, kurā notika mūsu leļlu meistardarbnīca, izbaudījām mākslu!







Izšūšana ar zelta diegiem! 

Hmm, es to nevarētu:)


Top aizkari! 

Es noteikti pamēģināšu Ebru mākslu!














Meistarei tas izdevās ļoti viegli un ātri! 


Ebru ir viens no senākajiem Turcijas mākslas veidiem.

Ebru pētnieki uzskata, ka senie gleznojumi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, cēlušies Vidusāzijā – daudzu kultūru centrā. Pirmsākumos Buharā un Samarkandā ebru jagatiju valodā tika dēvēta par ‘ebre’ (dzīslots). Kad šis mākslas veids pārceļoja uz Irānu, tā kļuva zināma kā ‘ebri’ (mākoņains, kā mākonis) vai ‘abru’ (ūdens virsma) – vārdi, kas centās rast precīzāko skaidrojumu. „Māksla uz ūdens virsmas”... uz Indiju aizceļoja kā ‘abar’, Anatolijā nonāca kā ‘ebru’. Vecmeistari gan bieži turpināja to dēvēt par ‘ebri’.



Paldies visiem draugiem, kuri bija ar mums kopā -  Ankarā! 



pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Pebble Dolls Turcijā

Tā, nu, esmu atgriezusies no sava lielā ceļojuma un mākslas darbnīcas Turcijā. Vispirms par radošo darbošanos. Visiem, visiem iesaku pameklēt mūžizglītības programmu Grundtvig un pieteikties kādā no Eiropas programmām - tā ir patiešām laba iespēja ceļot, mācīties un iepazīt draugus no visas pasaules. Es piedalījos leļļu gatavošanā Ankarā.

Pebble Dolls
Pebble doll is a kind of doll which is made by sticking the sea pebbles. It is clothed in traditional Turkish clothes by using cold ceramics, and the face is painted.
Latviski es teikti, ka tās ir Oļu lelles.
Lūk, ko es pagatavoju...!

Mana lelle procesā... 



Kopā ar mazo draugu... 


Mana lelle gatava! 

Oriģinālās lelles no Turcijas 

Arī smukas meitenes

 Mūsu radošās darbnīcas citu dalībnieču radītās lelles!!!
Lelle ceļos uz  Vāciju






sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Zeķu čības

Jau kādu laiciņu atpakaļ biju iesākusi savas zeķu čības, bet apstājos, jo radās problēma, kurai nebija īsti risinājuma. Gribu lūgt padomu lielām rokdarbniecēm. Man gribējās to zeķi saglabāt tādu pēc iespējas garāku. Pēdā es ieliku īsto pēdiņu ( izņemtu no sporta čības), bet šobrīd tā čība (ap pēdu) klunkarējas, atkarājas  un šļūkā visos virzienos. Nezinu īsti kā labāk ko piešūt, lai tā neklunkarētos un saglabātos zeķes garums līdz celim. Domāju,  varbūt vēl no cietāka filca jāieliek dubultā pēdiņa??? Ar zilu dziju jau esmu sākusi saīsināt zeķi un it kā nostiprināt. Bet varbūt jums, meitenes, ir vēl kādi labi padomi? Ar prieku tos uzklausīšu, bet atbildēt gan varēšu tikai pēc nedēļas, kad atkal dzīvošos pa savu blogu. Paldies jau iepriekš!
San San

Gatavojos ceļojumam


CEĻA JŪTĪS
Jau ilgāku laiku nav iznācis piesēsties un kaut ko uzrakstīt, jo: 1. darbs dzen darbu un 2. gatavojos ceļojumam! Kādam? Skaistam rokdarbnieču ceļojumam ( kad atgriezīšos, pastāstīšu vairāk). Lai godam  veiktu tālo ceļu, uztapināju somu ( pirmo reizi mūžā man ir tamborēta soma). Man jau pašai ļoti patīk ( kaut arī ir pirmie pārspriedumi, kā darīt citādāk nākamajās reizēs)! Un vēl man rindā stāv dažas nepabeigtas lelles, kuras šonakt (hmmm) vajadzētu pabeigt.