Skolas lietas

Gribu parunāt mazliet par skolu... 

Nesen mūsu ministrs izteica dažādas domas par izglītību: par to, ka jāsamazina vasaras brīvlaiks, par to, kas jādara ar mazajām skolām ( šobrīd tās vienkārši likvidē) un citas lietas... 

Skolēni, protams, satraucās par vasaras brīvlaiku  un jautāja žurnālam "Avene", ko tas viss nozīmē?! . Mēs nolēmām parunāt par šo tematu plašāk.  Drīzumā žurnāls "Avene" mēģinās sakontaktēties ar Izglītības ministriju, lai rastu uz daudziem jautājumiem daudzas atbildes.  Tāpēc vēlos pajautāt skolēnu mammām un pašiem skolēniem:

1. Ko skolā vajadzētu mainīt, kam jāpaliek pa vecam?

2. Kas patīk un nepatīk skolēniem skolās? ( kā ar prieku mācīties?) 

3. Mājas darbi - ir daudz vai maz... ir lietderīgi vai nē?

4. Ja kādu ģimeni ir skārusi mazo skolu aizslēgšana un pāriešana uz citu skolu - lūdzu pastāstiet savu pieredzi.... 

5. Varbūt mammas, kuras dzīvo citās valstīs, varētu man uzrakstīt par savu pieredzi citu zemju skolās.?

http://tr.toonpool.com/cartoons/full%20time%20school_21754

P.S. Zinot, ka rokdarbnieces, blogdraudzenes  ir aktīvas un pozitīvas uzdrošinājos šo ziņu ielikt tieši šeit, jo nemeklēju negācijas, bet gan dažādus viedokļus un domas... 

2 X 20

Saldas un priecīgas pārdomas! 


Kādreiz mans vecākais dēls man teica: "Mammu, tev šodien ir 18 gadu jubileja, nu, divas reizes pa 18!" Tas mani iepriecināja un sasmīdināja... tā arī svinu savas jubilejas un šodien man ir 20 gadu jubileja. Vienā no  manām mīļākajām filmām ir teikts:" Жизнь после 40 только начинается.... ". Tā es arī jūtos - kā lielu pārmaiņu priekšā un aktīvas darbošanās ne vairs gaidās, bet rīcībā. 


Esmu priecīga, ka atradu savu hobiju - papildus puķu dārzam man tagad ir rokdarbi - ideju daudz, laika maz, bet zinu, ka darīšu visu, kas ieplānots. 


Plāni lieli un mazāki, skaidri un neskaidri, bet tie IR!!!  Prieks par to... 

Baudu katru dienu kā pirmo - ar prieku! 

Priecājos par savām draudzenēm, kuras vienkārši ir -  vislabākās... 

Priecājos par citu blogdraudzeņu darbiem un tiešām ir sajūta, ka esam draudzenes... un vēl priecē tas, ka rokdarbnieču pasaulē nav negāciju - pašas pasmejam par savām neveiksmēm, iedrošinam un uzmundrinam cita citu - tas ir labākās, kas dzīvē var būt...

Priecājos par savu bērnu dzīvēm un notikumiem. Prieku sejā raisa katra viņu  izdarītā un sajustā dzīves doma..., jo tas jau ir pats svarīgākais - pozitīvi, godīgi un aktīvi dzīvot dzīvi. 

Priecājos par savu vīrieti, kurš man ir vislabākais pasaulē! 

Priecājos par savu kaķi un suni, par grāmatām, kuras lasu, filmām, kuras skatos un ēdienu, kuru ēdu..... 

Ak, man sanāca viena liela prieka atskaite! Bet tas taču ir tik daudz, vai ne?! 

Ilgi domāju, kā lai noformēju savu prieka dienu. Meklēju skaistu bildi mīļotajā guuuglē, zem vārda "prieks, happiness, luck, счастье", bet neko neatradu.... 

Tad iedomājos, ka sportā valda vispatiesākās emocijas un, protams, pirmā vietā mans mīļais futbols ( kaut esmu vēl lielāka hokeja fane...). 

Šodien es jūtos šādi: 

http://cesaraquino.deviantart.com/art/Lionel-Messi-wallpaper-2-159911901

Un šādi:

http://new.dinamofans.lv/2010/02/sasas-hat-trick-atnes-uzvaru-dinamo/

P.S. Draudzenes sapratīs... :) 


Mana šodienas filma: 

ETTORE SCOLA - LE BAL 

Lelles

Man patīk lelles, laikam bērnībā maz ar tām spēlējos. Atceros, ka bērnībā biju tāds pašpuika,  labāk man patika kāpt kokos un taisīt loku un bultas. Kad attapos, tad par lellēm vairs nedomāju. Bija mums ar māsu gan arī leļļu skola, kurā mācījām visus - gan lāčus, gan lelles. Katram iekārtojām savu burtnīcu pierakstiem un pildījām mājas darbus lāču vietā. Kad kaimiņu meitenei nopirka leļļu ratus, arī sasapņojāmies par tādiem un šķiet, ka dabūjām - pa abām ar māsu vienus..... ( liels deficīts bija). Guldinājām ratos īstu kaķi, savu mīļo Mjausi, un vizinājām...! 

Tamborētas lelles un kūkas

Mana kūku Lote

Tamborējot savas mīļās lelles un kūkas, prātā nāk dziesma no "Suņa stundas" repertuāra "Kūku Marija"  ( Ingas Gailes dzejolis). Nē, manai Lotei nav nekāda sakara ar Mariju, bet grupa "Suņu stunda" man vienkārši patīk.....  


.... Suņa stunda.... kūku Marija

Acainās cepures

Jaunajā gadā jautrs noskaņojums!  Pirms svētkiem biju uztapinājusis sev acaino cepuri, šalli un cimdus. Visiem tā patika mans jautrais darbiņš, ka nolēmu piešaut roku.... un, re, kas man sanāca:

Es klausos

Šodien jūtos sniegā. Piekrītu Inesei par to, ka īsti jau vairs nezinu - priecāties vai nē. Ļoti gaidīju sniegu, bet pēdējās dienās gaisā bija jaušams pavasaris, un siltu laiku es mīlu vairāk.... Protams, bērni sparīgi meklē ziemas jakas, cimdus, zābakus un domā par to, vai sniegs pienācīgi labi salips sniegavīram ( pat mani lielie bērni mīl sniegavīrus). Es atkal dzeru siltu tēju un tomēr nolemju - priecāšos par sniegu.... 

Filca dzijas rozā cepure

Mans zaļais citplanētietis nekur neder kā manekens cepurēm. Galva pārāk liela un kantaina...  

Tamborēju un pati priecājos par izcilo rozā krāsu! Pēc filcēšanas veļasmašīnā, cepure derēs kādai mazai princesei....  

Kruzuļšalle un dīvainā cepure

Ziemassvētkos apdāvināju visas savas draudzenes ar īpašo kruzuļšalli. Nolēmu iepriecināt arī sevi ar šo brīnumu, jo dzija šķita bezgala mīksta un silta.

Bet cepure, adīta pēc žurnāla apraksta, atkal man nesanāca. Skaisti zaļa jau ir, bet domāta mazākai galvai nekā manējā....















P.S. Ak, un kad beidzot būs saule un gaisma, lai bildes ar mazo ziepju kameru iznāktu normālas?? Ilgojos pēc saules!!! 

Skaistā Ventas pils

Atkal ceļš zem kājām!
 Ja es ar savu draudzeni Dainu reizi pusgadā neielektu mašīnā un nedotos tur, kur acis rāda, tad ar mums jau būtu pavisam švaki... Pēc visām vētrām nospraudām ceļojuma datumu, un šoreiz es pat zināju uz kuru Latvijas pilsētu brauksim, jo 100 gadus nebiju bijusi Ventspilī. Ja godīgi jāsaka, tad vispār Ventspilī laikam biju Padomju laikos caurskrienot kā skolniece ar klasi ekskursijā, bet no tiem laikiem neko jau arī neatceros... 


Mazliet  sirdi plosīja nemiers, jo ceļojuma rītā kaut prognozēts bija, ka vētra rimsies, tomēr aiz loga vēji pūta gana stipri un Jelgavas pusē braucot, šķita, ka mašīnu nopūtīs no ceļa. 


Ceļš uz Ventspili.
Nolēmām braukt caur Jūrmalu un ciemiem, lai ceļš būtu interesantāks, bet aizpļāpājoties nogriezām kaut kur ne tur un nokļuvām uz vienas no lielajām šosejām, kur ( posmā pēc Tukuma) sākās ziema - brauca pat sniega tīrāmā mašīna... !!!  
Nebijām vēl abas ar Dainu ieskicējušas pirmo tēmu, par kuru būtu jāparunājas, kad  Ventspils jau bija klāt ( iepriekš likās, ka jābrauc būs ilgi), bet tā jau ir, ja gardi jāpļāpā...


Ventspils  
Nolikām mašīnu pirmajā saprātīgajā vietā un nolēmām doties uz informācijas centru, pēc pilsētas kartes un informācijas. 

• Atziņa nr.1 Cilvēki Ventspilī ļoti, ļoti laipni un izpalīdzīgī, bet mums zemgalietēm jātrenējas saprast teikumu "ejiet uz jūras pusi".  Divu dienu garumā mums nepieleca, kurā pusē ir jūra, jo dažreiz mūs cilvēki sūtīja pilnīgi pretējā virzienā kā sākumā mums pašām šķita. Ja tā labi padomā, tad Ventspils jau ir visapkārt jūras rajonā.... 

Ventu nauda un informācija
Informācijas centrā ieguvām informāciju, karti un ventu naudu... Iesaku visiem tikt pie ventiem, jo caur draugiem.lv bija jāatbild uz dažiem jautājumiem par šo pilsētu un tad arī sapratām, ka ventiņiem ar humoru ir viss kārtībā.... smieklu deva garantēta.... 


Tā, kā laiks bija tuvu tumsai, tad nolēmām sameklēt viesnīcu vai viesu namu. Kartē to bija bez sava gala, bet, kad jāatrod dzīvē, tad sapratām, ka pirmo reizi esam lielas, lielas dumiķītes, jo ne vairs kaut ko sapratām pēc kartes ne kā. Iznākot no viena viesu nama, kurš mums tā nevisai, pajautājām ceļu pēc kartes vienai ventu sievietei uz ielas. Norādot punktu
 ( kā pēc mūsu domām mēs cerējām, ka uz kartes atrodamies tieši tur) izdzirdējām stingru un noteikti : nē, te jūs neesat!!!" un cilvēks mums parādīja pilnīgi citu vietu kartē..... 

• Atziņas nr.2, nr.3 un nr.4 Ja arī Ventspilī tu domā, ka esi punktā A, tad varbūt tomēr tu esi punktā B!!! Ja cilvēki tev saka: " Jūs esat pavisam tuvu, ejiet, kamēr beigsies koki", tad varbūt jūs esat vēl ļoti tālu un koki nebeigsies nekad. Ja kartē ir iezīmēta viesnīca, bet nevarat to atrast, tad paši ventiņi domā, ka tā vēl nav uzcelta. Un laikam jau viņiem ir taisnība. 

Super, super naktsmājas 
Teikšu jau tā godīgi, mēs bieži vien naktsmājas meklējam pēc skaistākajiem nosaukumiem. Šoreiz šī doma mūs nepievīla un tad, kad šķita, ka esam apstaigājušas pusi pilsētas, atradām lielisko viesnīcu "Raibie logi" - apkalpošana izcila, nakts miegs izcils, brokastis garšīgas.... mašīnu var novietot iekšpagalmā un arī nesatraukties. 


Muzeji un citas skaistas lietas 
Pēc plāna ieplānojām  nākamajā dienā doties uz Livonijas pili. Neesmu stipra vēsturniece, bet vienmēr muzejos, palasot informāciju vai vēl labāk ieklausoties gidos, tomēr šķiet, ka kaut kas tajās smadzenēs sakārtojas un saliekas pa plauktiņiem attiecībā uz vēstures laikiem, posmiem un notikumiem. Šajā muzejā gan nekas tā arī nesakārtojās manās domās....., bet tas ar nekas, jo ir taču intereneta krātuvīte, kurā teikts, ka: Livonijas ordeņa pils, kurā kopš 2001.gada septembra izvietots Ventspils muzejs, ir senākā saglabājusies būve Ventspilī, celta 13.gs. otrajā pusē (pirmo reizi minēta 1290.gadā). Tā būvēta kā konventa tipa ēka ar iekšējo pagalmu, un to var uzskatīt par vecāko viduslaiku cietoksni Latvijā, kas saglabājis savu būvapjomu tikpat kā nemainītā veidā. utt., utt.. 

• Atziņa nr.5 Uz ielām norādes par apskatāmiem objektiem ir ļoti, ļoti daudz, bet ne vienmēr, ejot norādītajā virzienā, tu nonāc tur, kur vēlējies. Bet varbūt mums, zemgalietēm, grūti izprast sistēmu Ventspilī. Sapratām arī to, ja norādēs vajadzīgais objekts vairs nav atrodams, tas nenozīmē, ka esam jau klāt..... 

Amatu māja 

Rokdarbnieku gan Ventspilī daudz un Amatu māja mūs sagaidīja ar daudziem skaistiem pārsteigumiem. Iedvesmojāmies no fotogrāfa Ojāra Millera fotogrāfijām - skaistas, bezgala skaistas bildes!!!  Kā pats autors ir teicis: " tapušas pēdējos gados, tapušas pa ceļam Latvijā, tapušas manā ceļā, tapušas manā gaismā, tapušas manā laikā." 

Un, protams, skaistās Ventas  govis: 

Un, protams, lellīte 2 vienā: No vienas puses šādi...

 ..no otras puses šādi!!! 




Cepuru veikals 
Un teikšu arī tā - ja esat Ventspilī un oma ir ļoti laba, vai oma ir ļoti slikta, tad noteikti uzmeklējat mazu, vienkāršu  cepuru veikaliņu. Atradās tas netālu no Jāņa Fabriciusa. Pārdevēja vienkārši brīnums - jautra, pozitīva, atraktīva. Pavadījām veikalā veselu stundu, nemaz to pat nepamanījām, jo pozitīvi uzlādējāmies visai dienai un tagad, kad sirsniņā iezagsies skumjas, likšu galvā cepuri, kuru nopirku veikalā un atcerēšos pārdevējas vārdus: 
" Meitenes, vienmēr smaidiet!"