Bruņas un rupucis

Sagribējās man savu Diegabiksi - drosmīgu, pozitīvu  -  tādu, kurš ir atvērts visam jaunajam, skaistajam dzīvē. Lai nebūtu es viena šādās domās, lai kopā mēs uzveiktu kalnus, lai smaids nenodzistu pat dienās, kad sniegs, aukstums un melni mākoņi samilzuši virs galvas.... Nesen lasīju kādu interesantu interviju ar Latvijas elku, kura saka, ka dosies prom no Latvijas, jo gribas taču arī dzīvot ( ne tikai nopelnīt naudu minimālajai iztikai). Dīvaini - es dzīvoju katru dienu. Ja galīgi nav naudas, nopērku filca galbaliņus ( nu, tik daudz jau es vēl varu atļauties :)), un meditatīvi izbakstu bruņurupuci - tas nomierina, palīdz sakopot domas un iepriecina.
 Es dzīvoju, klausoties putnu balsīs, ravējot skaisto puķu dārzu un lasot grāmatas. Ja vēl pa starpai pagadās kāda izcila filma - laime pilnībā. Es baudu dzīvi, mīlu Latviju un esmu kopā ar savējiem!