Man patīk lelles, laikam bērnībā maz ar tām spēlējos. Atceros, ka bērnībā biju tāds pašpuika, labāk man patika kāpt kokos un taisīt loku un bultas. Kad attapos, tad par lellēm vairs nedomāju. Bija mums ar māsu gan arī leļļu skola, kurā mācījām visus - gan lāčus, gan lelles. Katram iekārtojām savu burtnīcu pierakstiem un pildījām mājas darbus lāču vietā. Kad kaimiņu meitenei nopirka leļļu ratus, arī sasapņojāmies par tādiem un šķiet, ka dabūjām - pa abām ar māsu vienus..... ( liels deficīts bija). Guldinājām ratos īstu kaķi, savu mīļo Mjausi, un vizinājām...!
5 komentāri:
man jau likās, pēc teksta izlasot, ka aprakstīji manu bērnību :D :D :D
:)))
Kāda foršas lellītes! Un kā man patīk šādi atmiņu stāsti! :) Paldies!
Jā, atmiņu stāsts gluži kā no manas bērnības, tikai plus vēl viena māsa:)) Kaķi laikam pacietīgāki bija toreiz - ļāvās pat ieģērbties mazuļu drēbēs ne tikai ratos vizinājās. Tagad mūsu Pinci nepierunātu ne uz vienu, ne otru nodarbi. Vismaz man tā šķiet, vēl gan nav pārbaudīts, vai patiesi tā:D
Ups, man arī patiesībā ir 2 māsas. Vecākā māsa mūsu nodarbēs neiesaistījās. Un par to kaķi - tiesa... mans Neo, kurš šobrīd mitinās mūsmājas, noteikti nekad dzīvē neģērbtos drēbēs un nesēdētu ratos ( kaut arī viņam ļoti patīk braukt ar mašīnu un vēlams - guļot uz rokas šoferim, kurš sēž pie stūres...).
Ierakstīt komentāru