Gribi ceļot? Piesakies - grundtvig programmā

Kā jau meitenēm apsolīju - pastāstīšu par foršo programmu un iespējām. 
Oficiālie dati no VIAA mājas lapas vēsta, ka: Grundtvig programma, kas ir nosaukta dāņu filozofa, teologa, mūžizglītības idejas autora Nikoloja Frederika Severīna Grundtviga vārdā, ir viena no Mūžizglītības programmas apakšprogrammām pieaugušo formālās un neformālās izglītības veicināšanai.

Tas Ataturks bijis viens interesants cilvēks.... 

Bet saviem vārdiem sakot, jeb kurš pieaugušais var pieteikties uz Eiropas valstu dažādām nodarbībām ( visu apmaksā Eiropa). Un nav pat svarīgi vai nodarības ir vai nav saistītas ar profesiju. Vienkārši jāmāk pārliecinoši pastāstīt, ka tas tieši tev ir ļoti nepieciešams un izmainīs tavu dzīvi. Manu izmainīja - gribu ceļot vēl un vēl....   Pirmajā gadā biju nolēmusi macīties angļu valodu Austrijā, bet toreiz bija lielie sniegputeņi un mana anketa neaizgājā laikā līdz Austrijai, tāpēc netiku. Un labi vien bija, jo šajā pasākumā var piedalīties 1 reizi 2 līdz 3 gados, un tad es nebūtu tikusi uz Turciju.... 

Tā, kā mani interesēja rokdarbi, tad meklēju tādas nodarbības. Svarīgs bija arī laiks. Gribēju ceļot rudenī un uz siltākām zemēm kā Latvija... Iepatikās Ankaras programmma, kurā māca gatavot lelles no akmeņiem. Aizsūtīju viņiem pieteikumu - sak, gribu ļoti. Tad viņi man atsūtīja anketu, kura bija jāaizpilda un tad - mokoši ilgais ( mēnesis vai divi) laiks, kad jāgaida atbilde. Interesanti, ka pēc tam vadītājai jautājām - cik cilvēki bija pieteikušiem? Viņa teica - aptuveni 40, kur 21 no Latvijas!!! Es biju tā laimīgā. Biļete bija pašai jānopērk. Tomēr, ierodoties Ankarā, jau uzreiz mums tika atmaksāta biļete un pat man jautāja, kā es esmu tikusi no saviem Ozolniekiem līdz lidostai. Ja man būtu autobusa biļete - to arī atmaksātu. Viesnīca ( viena no ievērojamākajām un senākajām Ankarā) - atmaksāta. Brokastis tāpat. Pusdienas ēdām skolā, dažreiz visi kopā gājām uz restorāniem. Vakariņām naudu iedeva.....  fotografēja un intervēja mūs vietējais laikraksts.... Pārstrādājušās nebijām. Man vēl par laimi telefons neņēma nevienu operatoru, un es pat nevarēju pieslēgties savam darbam - ak, svētlaime - nedēļa pilnīgi brīva no visa!!! Daudzi cilvēki, kuriem stāstu par šo programmu baidās valodas ne īpaši labo zināšanu dēļ. Varu teikt - problēmu nebija. Mums grupā bija cilvēki, kuri runāja tika savā dzimtajā valodā, bet tas taču nav nekas - visi iet, ej tu arī... vai ne?! Un lai lelles taisītu jau arī diža valoda nav nepieciešama - paņem 2 akmeņus kā visi un līmē tik kopā... :)))

Protams, īpašs stāsts man būtu par Turkish Airlines. Ja kāda no jums nolēmusi ceļot ar šo avio sabiedrību - sniedzu konsultācijas :))) khe, khe!!! Lidojām caur Stambulu un visi reisi sāka kavēties jau no Rīgas ( pēc tam vadītāja teica, ka slikti laika apstākļi un nomiris  kāds politisks darbonies - tas esot to visu ietekmējis. Politika Turcijā ir ļoti nopietna lieta). Čemodānus it kā iečekojām uzreiz līdz Ankarai. Stambulā, kad sapratām, ka esam nokavējušas savu reisu, lūdzām vienai darbiniecei Informācijas birojā, vai nevar pa mikrofonu Ankarā paziņot programmmas vadītājai, ka kavēja.... Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, teica gaidiet un aizgāja... Kad atgriezās, veda mūs --- uz kebabu paēst!!! Tajā mirklī sapratām, ka te daži arī lidostā nesaprot angļu valodu. Mēģinājām runāt krieviski - arī nekā! 

Kad beidzot laimīgi nokļuvām Ankarā - bija melna nakts un nekādu cerību, ka mūs kāds sagaidīs.... Mirklī, kad lielajā lidostā atradām savu vadītāju, es aiz laimes apkritu viņai ap kaklu ( un cita turciete pēc tam teica, ka izskatījās, ka satikušās 2 senas un mīļas draudzenes). Gājām meklēt savus čemodānus - kuru nebija!!! Un neviens nezināja, vai tie ir Stambulā vai Ankarā. Vēl 2 stundas pagāja, kamēr aprakstījām čemodānu lielumu, krāsu un plkst. 5.00 no rīta bijām viesnīcā. Čemodānus atguvām tikai pateicoties tam, ka iesaistījām turku valodā runājošo viesnīcas menedžeri, kurš visu dienu zvanīja uz lidostu ( jutām jau, ka zvanot pēdējās reizies viņš sirsnīgi  lamājās un izskanēja vārdi līdzīgi kā "Eiropa, prestižs") un nākamajā naktī čemodāni bija pie mums! :))) Atpakaļ ceļā manai kolēģei no Ventspils gaisā starp Ankaru un Stambulu salauza ritenīšus čemodānam. Solīja, ka no rīta noteiktā vietā, laikā iedos jaunu koferi, bet no rīta skrējam kā trakas pa visu lidostu, jo neviens tā īsti nesaprata, kuram tad jādod tas jaunais koferis un tā īsti arī neviens nerunāja angliski.... Domājām, ka nokavēsim arī to lidmašīnu un tad būtu jādzīvo Stambulā, kas noteikti arī nemaz nebūtu tik slikti..... 

 

Programmā bijām 3 meitenes no Latvijas, 1 no Lietuvas, īpaši foršā Matea no Slovēnijas, 3 vācietes, 2 francūzietes. Kopā ar latvju meitenēm un slovēnieti augas naktis klejojām pa tirgiem, tusiem. Klausījāmies turku mūziku, baudījām gardos ēdienus - ui, ku labs laiks tas bija! 

Noteikti izmēģinat!!! nenožēlosiet. 

P.S. Cik zinu, tad Irēna un Aija arī ir bijušas Grundtvig programmā Somijā. Varbūt varat pastāstīt savu pieredzi???

Welcome...