Nu, nav man 101 dalmācietis, bet ir izcilā Manga, kura jau otro reizi savā mūžā kļuvusi par mammu. Pirmajā reizē centāmies viņu sadraudzināt ar dalmācieti, bet mīlestība ir mīlestība, tur neko nevar padarīt un Manga satika vilku sugas draugu. Kucēni bija melni.... Šoreiz pat neplānojām īpašus randiņus, tomēr kaimiņu dalmācieties gan bija visu ieplānojis un nāca pie Mangas ciemos...
Esam nolēmuši ļoti pārdomāti meklēt saimniekus jaukajiem kucēniem, tāpēc gribu savā blogā rakstīt par SAVU pieredzi dalmācieša audzināšanā. Noteikti jau katram sunim šī pieredze ir citādākā, bet mums ir SAVA.
Tātad - MANGA
Bez oficiāliem papīriem, izcila dalmāciete. Bērnībā, kā jau visiem suņiem, viņai patika ļoti, ļoti pastaigas mežā. Tomēr, ja tuvumā no krūmāja izspurdza irbīte vai krūmos pazibēja zaķis, tad Manga bija neapstādināma - aizauļoja draudzīgās medībās un mums sagādāja ne mazums uztraukumus. Manga dievina bērnus un glābj viņus visās dzīves situācijās, pat tad, kad to it kā nevajadzētu darīt. Atceros, kad senos laikos devāmies peldēties uz ezeru, Manga nekāpa no ūdens ārā tik ilgi, kamēr ūdenī plunčājās kaut viens no mūsu ģimenes. Vīrs speciāli peldēja visilgāk, tad Manga centās viņu izstumt no tās slapjās peļķes ārā. Ziemā, kad ar ragavām un plēvi bruņojušies gājām sļūkāt pa kalnu, Manga glāba visus no šļūciena nezināmajā - ķēra aiz jakas, rokas un kājas un centās noturēt mūs kalna virsotnē. Bērnus, vispār visus cilvēkus, dalmācieši tiešām mīl ļoti, mēs smejamies, ka Manga aiz priekiem par cilvēkiem varētu visus noklapēt ar savu asti. Viņas aste ir tāds riktīgi stingrs sprungulītis un tā vicinās aiz priekiem, ka mēs saņemam astes mīļos belzienus.... Manga pati ir emocionāla un nedaudz hiperaktīva sunene, tāpēc vienīgais, ko viņa ne īpaši mīl - nervozus cilvēkus. Kopš kopā dzīvojam, mūsmājās tādi ciemiņi ir bijuši 2 - mazs, hiperkatīvs puikiņš un tīņu meitene ar ļoti trauksmainām izdarībām. Manga tad neuzticīgi visur staigāja viņiem pakaļ.
Problēmas ar dalmāciešiem? Viena un pati galvenā problēma - spalvas, kuras dzīvo visur - uz saimnieku jakām, šķīvjos, gultās, zābakos. Kaut arī ķemmējam suni, istaba jāsūc un jātīra 3 reizes dienā un tad jau arī nav vēl līdzēts ( jo īpaši pavasaros un rudeņos). Radi un draugi, kad brauc pie mums ciemos, nepucējas nemaz, jo tāpat jau beigās visi esam melnbalti.... Īpaši spalvām patīk iemitināties zeķēs, un mana māsa tās iesauca par mangenēm.... Bērni vilka kājās zeķes ar mangenēm! Spalvas ir cietas un stingras, saduras drēbēs tā, ka ne ar kādu rullīti vai veļas mašīnu nevar dabūt laukā. Bija reiz manās mājas super duper dārga, jaudīga putekļusūcēja prezentācija, teicu, ja izsūks mana suņa paklājiņu, noticēšu. Neizsūca!!! Mūsu skolā bērniem ir obligātā forma - melna veste. Pietiek, ja ar tādu vesti noiet garām Mangai, lai visu vakaru mamma ar rokām lasītu no tās laukā spalvas. Protams, pie sintētikas jau viss līp klāt īpaši labi, tāpēc Manga mums iemācīja dzīvot zaļi, veselīgi un valkāt pēc iespējas dabīgāka materiāla apģērbus.
Šoreiz tas arī viss.... Turpinājums sekos :)
Esam nolēmuši ļoti pārdomāti meklēt saimniekus jaukajiem kucēniem, tāpēc gribu savā blogā rakstīt par SAVU pieredzi dalmācieša audzināšanā. Noteikti jau katram sunim šī pieredze ir citādākā, bet mums ir SAVA.
Tātad - MANGA
Problēmas ar dalmāciešiem? Viena un pati galvenā problēma - spalvas, kuras dzīvo visur - uz saimnieku jakām, šķīvjos, gultās, zābakos. Kaut arī ķemmējam suni, istaba jāsūc un jātīra 3 reizes dienā un tad jau arī nav vēl līdzēts ( jo īpaši pavasaros un rudeņos). Radi un draugi, kad brauc pie mums ciemos, nepucējas nemaz, jo tāpat jau beigās visi esam melnbalti.... Īpaši spalvām patīk iemitināties zeķēs, un mana māsa tās iesauca par mangenēm.... Bērni vilka kājās zeķes ar mangenēm! Spalvas ir cietas un stingras, saduras drēbēs tā, ka ne ar kādu rullīti vai veļas mašīnu nevar dabūt laukā. Bija reiz manās mājas super duper dārga, jaudīga putekļusūcēja prezentācija, teicu, ja izsūks mana suņa paklājiņu, noticēšu. Neizsūca!!! Mūsu skolā bērniem ir obligātā forma - melna veste. Pietiek, ja ar tādu vesti noiet garām Mangai, lai visu vakaru mamma ar rokām lasītu no tās laukā spalvas. Protams, pie sintētikas jau viss līp klāt īpaši labi, tāpēc Manga mums iemācīja dzīvot zaļi, veselīgi un valkāt pēc iespējas dabīgāka materiāla apģērbus.
Šoreiz tas arī viss.... Turpinājums sekos :)
2 komentāri:
Īsta skaistule Jūsu Manga! Apsveicu ar ģimenes pieaugumu!:)))
Redzot šos suņus uz ielas vienmēr gribas smaidīt. Laikam jau filmas ietekmē:D
Spalvas, nu jā, laikam suņu saimniekiem ar tām ir jārēķinās:)) Mūsu bīgls arī tās atstāj visās malās, bet pēc kārtīgas izķemmēšanas tomēr kādu dienu mazāk "spalvojas":))
Jā, uz ielas vienmēr visi cilvēki smaida, ieraugot dalmācieti... un par tām spalvām.. mangenes tik grūti dabūt ārā no džemperiem. Ko tik neesam izmēģinājuši, nekā - vien atliek ar pašu rociņām izlasīt... :) bet suns ir suns - ar spalvām, vai ne? Un mēs viņus mīlam!
Ierakstīt komentāru