Bērnības spēles

Bērnībā mums patika ēnu spēles un ēnu teātra izrādes... 

Šodien ar vīru atcerējāmies spēles, kuras spēlējām bērnībā un... izsmējāmies: tripetnadcatj ( 3 15 krievu valodā). Vai Jūs tādu spēlējāt? Un nez no kurienes bij vispār uzradies tik smieklīgs un neloģisks spēles nosaukums? Tā bija viena no skolēnu mīļākajām spēlēm.   Kaļimbaba bija gana sāpīga spēle, jo atceros ka mēs ar māsu tā sasitāmies ar galvām, ka man pie acs ilgi vēl bija zilums. Kopā ar lielākiem zēniem es spēlēju Kuilīti ( es to nosaukumu biju pavisam aizmirsusi). Šovakar centāmies atcerēties spēles noteikumus -  līdz galam neizdevās. Bija viens garāks kociņš, viens īsāks. Īsākais bija jāsit kādos 3 veidos prom pa gaisu un tad jāskaita kaut kādi punkti. Vai kāda no jums tādu spēli vēl atceras?  Tad vēl Zemes dalīšana un lēkšana ar gumiju, kur 2 meitenes ar savām kājām turēja gumiju, bet trešā meitene izleca dažādas kombinācijas, dažādos augstumos.... 
Protams tika spēlētas paslēpes, augstāk par zemi un kāpostiņi.  Vēl, kopā ar savām māsām, es iestudēju teātra izrādes.  Mūsu repertuārā bija "Karlsons" ( vara 3 reizes minēt, ko tēloju es), "Vecenītes ar saulessargiem" ( bija tāda ģeniāla grāmata) un noteikti visas sērijas no Aleksandra Volkova grāmatām par meiteni Ellu, lauvu un malkas cirtēju.... Arī skolā es iesaistīju klases meitenes izrādēs, jo biju taču pieredzējusi režisore. Mēs pat no lupatiņām taisījām lelles un zirgu.... 


Būtu interesanti uzzināt kādas spēles spēlēja gados jaunākās rokdarbnieces savā bērnībā. Man tādas Padomju atmiņas..... 
Un ko spēlē mūsu bērni?
Mans vecākais dēls šodien, gatavojot tekstu publiskajai runai angļu valodā, iedziļinājas savā bērnībā, kad vienkāršs kociņš bija šautene. Domāju, ka tā taču ir vēl ar vien - kociņš pārvēršas par visu, ko vien vajag ( arī par princi vai sunīti), vai ne?